Parakņājoties savā datorā, atradu dažādas recenzijas, kas pārsvarā bija jāraksta skolā. Šī viena liekas sevišķi smieklīga..khkhm.. Rakstīta nesenajā 2006.g. septembrī :))
Raimonds Staprāns (1926) ir Sanfrancisko dzīvojošs latviešu mākslinieks, viens no spilgtākajiem ASV Rietumkrasta glezniecības pārstāvjiem un atzītākajiem latviešu izcelsmes gleznotājiem pasaulē. Latvijā vairāk pazīstams kā dramaturgs.
Staprāna radošā biogrāfija aizsākās jau 1950.g., kad viņš sarīkoja pirmo personālizstādi.
2003.g. nogalē Staprāna darbi bija eksponēti plašā Kalifornijas 20.gs. klusās dabas izstādē, bet 2006.g. Kalifornijas mākslas muzejs Pasadenā sarīkoja apjomīgu mākslinieka retrospekciju.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā eksponētas 32 gleznas, kas tapušas laikā no 1960.g. beigām līdz pat mūsdienām. Izstāde rīkota mākslinieka 80.gadu jubilejai, kas aprit 13.oktobrī.
Viņa darbi ir izcils 20.gs. glezniecības paraugs ar abstraktā ekspresionisma, minimālisma un ekspresionisma iezīmēm. R.Staprāna daiļrades pētnieks Pols Karlstrems mākslinieka stilam atradis trāpīgu apzīmējumu – abstraktais reālisms.
Mākslinieks pats par savu glezniecību raksta: ”Starp reālismu un abstrakcionismu – bezpriekšmetību – pastāv plaša pelēkā zona, par ko, ceļu meklēdami, maldās tie, kuriem īsti nepatīk ne viens, ne otrs. Es laikam esmu viens no viņiem.”
Raimonda Staprāna gleznas ir košas, sulīgas, skaidros laukumos gleznotas. Galvenā ainavu tematika ir Kalifornijas vide. Kalifornijas sulīgie, kontrastiem bagātie, piesātinātie toņi, drosmīga, bieza faktūra. Krāsu izvēlē dominē gan spilgti sarkanīgi oranžīgie toņi, gan bezdibenīgi dziļi tumši zils. Klusais okeāns – zils un milzīgs. Mākslinieks uzbur acu priekšā Sanfrancisko kolorītisko ainu. Kāds teica: ‘Kalifornija ir balta, kā veļa uz auklas’, un tam var piekrist, jo šajās gleznās nav nekā lieka. Mākslinieks parāda komplicēto ar 2, 3 krāsām.Šīs krāsu attiecības viņam ir ļoti svarīgas.
Šķiet, ka viņu sevišķi neinteresē tematu izvēle. Glezno, kas pagadās darbnīcā – sarkanu saliekamu krēslu, podu ar otām vai galdu. Vai arī Sanfrancisko ostmalu – laivas, ostmalas perspektīves no putna lidojuma vai lidmašīnas rakursa. Sevišķi viņam patīk vientuļie objekti, ja tos apspīd priecīgā Kalifornijas saule.
Pretēji minimālistiski abstraktajiem darbiem , Staprānam ir arī emocionālāki darbi, kas izpauž eksistenciālas sāpes, vājības, dusmas, bailes. Ir dramatiskie tēli – sašķobītas sejas, sāpju grimases, kā arī seksuālās neirozes.. ’Sievietes akts dušā’ nebūt nav nekāds daiļuma iemiesojums - uz piesātināta, tumši sarkana fona sārts pliknis, plūst menstruālās asinis. Neko pozitīvu es šajā darbā neatradu.Vai tad mākslas uzdevums nav skaistā meklējumi?Nekādu estētisku baudījumu no šāda darba gūt es nevarēju. Varbūt māksliniekam tajā darbā ir ielikta baigi dziļā doma, bet es to neatradu. Tāpat arī jēlais gaļas gabals – manuprāt tā ir ņirgāšanās par skatītājiem, kas pilnā nopietnībā lauzīs galvu un centīsies saprast – ko gan Staprāns ar to ir domājis..domāju, ka neko :).Jo gaļas gabals ir gaļas gabals. Man, kā veģetārietei, gaļa vispār iesēdusies prātā kā kaut kas pretīgs, uz ko man nepatīk ne skatīties, ne ēst. Bet, ja tā skatās ilgi uz to gaļas gabalu un domā, domā..tad aizdomājas viskautkur, un sen jau prom no paša gaļas gabala. Tā kā, var jau teikt, ka saredz gaļas gabalā upi plūstam..:)
Raimonda Staprāna gleznas ļauj brīvi interpretēt, jo katrs var saredzēt kaut ko pavisam atšķirīgu, un nekas nav nepareizs, jo sajūtas jau katram ir individuālas.
Piemēram ‘Sarkanais saliekamais krēsls’- attēlota pavisam vienkārša lieta – tukšs krēsls. Mana asociācija ir tāda, ka šis krēsls kādu gaida. Gaida, kad kāds apsēdīsies, vai arī tieši otrādi – neviens nav cienīgs tur apsēsties. Bet kādēļ saliekamais krēsls?Ko viņš ar to domāja? ..hm, nu, ja viņš būtu zaļš un nesaliekams krēsls, man droši vien būtu šāds pats jautājums.. Saliekams..tātad mākslinieks jebkurā brīdī šo krēslu var salikt – viņš ilgi negaidīs, kamēr tur kāds apsēdīsies.viņš var izvēlēties, kas tur drīkst sēdēt, jebkurā brīdī saliekot krēslu tā, ka tur nevar apsēsties neviens.Kopš Van Goga gleznām - zīmēt krēslu saistījās ar ārprāta pārņemtu mākslinieku.
‘Kalifornijas cepamās pannas krāsu studija’ – krāsām bagāta panna.Tajā atspīd viss krāsu orķestris.Panna ir ļoti universāla.Tajā ir silts, tur var cept visdažādākos pārtikas produktus.Bet vai Kalifornijā ir kaut kādā veidā īpašas pannas?..Man arī mājās ir panna. Nu un tad?
‘Vēl kādi nemierīgi apelsīni’ ir spilgti, konkrēti apelsīni, aiz viņiem tumši zils fons. Sulīgie apelsīni kontrastējot ar zilo, šķiet kā vitāli, dzīvīgi priekšmeti priekšplānā.Priekšplānā tad arī risinās visa dzīve – apelsīnu dzīve, vai arī apelsīni ir metaforizēti kā cilvēki vai laimes mirkļi, vai kaut vai govis..( kaut gan pats mākslinieks teicis, ka viņa darbos nav nekādu metaforu..) Tomēr es šos apelsīnus uztveru kā cilvēkus.Pa vidu esošie apelsīni ir gaišāki un tos no visām pusēm apņem spilgti apelsīni.Tie, kas pa vidu – kautrīgie, pakļāvīgie cilvēki, bet apkārt – drosmīgie, uzstājošie, kas pārņem vājākos savā varā.Aiz viņiem tumši zilais - varbūt drūmais un noslēpumainais.Nosaukums jau vien ir ironisks un liek saprast, ka ir nepieciešamība atgriezties pie šiem apelsīniem un zīmēt viņus vēl..
‘Melnais mežs’ - ar balto krāsu klāts audekls, augšā melnas, faktūrā biezas līnijas.Darbs saucās Melnais mežs, bet melnais salīdzinājumā ar balto tajā darbā ir niecīgs.Tas varētu norādīt uz to, ka tas tumšais nemaz nav tik tumšs,jo apkārt tam tumšajam bezdibenim ir gaišais, kas ir pārsvarā.Tā kā zināms, ka gaišais uzvar tumšo(nu tā pasakās raksta..), tad te arī parādīts tā pārspēks.Un vēl tas, ka pēc tumšā vienmēr nāk gaišais.Kā banālais teiciens, ka pēc melnā klavieru taustiņa nāk baltais..Man patīk, ka šis darbs ir tik minimālistisks.Nekas tur nav, un tajā pašā laikā, tur tik daudz ko var atrast.Ļauj brīvi interpretēt un atkarībā no sava noskaņojuma, redzēt ko atšķirīgu.Minimālistisks abstrakcionisms.
Raimonds Staprāns daudzos mākslas darbos ir attēlojis jūru dažādās noskaņās.Glezniecības valoda ir tāda tēlojoša – gan ainavās, gan klusajā dabā var redzēt itkā ļoti nekļūdīgu, reālu attēlu, taču tas veidots pēc abstraktās mākslas formālajiem principiem – raksturīgs brīvs līniju, krāsu un formu salikums, nevis reālu priekšmetisku formu attēlojums.Itkā uzreiz saprotams, ‘kas tur redzams’, bet ko viņš ar to domājis? – tas neļauj viņa darbus piepulcēt klasiskam reālismam.
Par izstādi kopumā varu teikt, ka tā bija.. ārkārtīgi interesanta! Staprāns attēlo it kā parastus, sadzīviskus priekšmetus, ļaujot uz viņiem paskatīties abstrakti un liek domāt.
Raimonds Staprāns noteikti ir ļoti dīvaina personība.Kurš mākslinieks tad nav dīvains?Ja nav, tad arī skatītājiem nav interesanti.Jo cilvēkiem jau patīk skatīties uz dīvainībām.
Staprāna radošā biogrāfija aizsākās jau 1950.g., kad viņš sarīkoja pirmo personālizstādi.
2003.g. nogalē Staprāna darbi bija eksponēti plašā Kalifornijas 20.gs. klusās dabas izstādē, bet 2006.g. Kalifornijas mākslas muzejs Pasadenā sarīkoja apjomīgu mākslinieka retrospekciju.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā eksponētas 32 gleznas, kas tapušas laikā no 1960.g. beigām līdz pat mūsdienām. Izstāde rīkota mākslinieka 80.gadu jubilejai, kas aprit 13.oktobrī.
Viņa darbi ir izcils 20.gs. glezniecības paraugs ar abstraktā ekspresionisma, minimālisma un ekspresionisma iezīmēm. R.Staprāna daiļrades pētnieks Pols Karlstrems mākslinieka stilam atradis trāpīgu apzīmējumu – abstraktais reālisms.
Mākslinieks pats par savu glezniecību raksta: ”Starp reālismu un abstrakcionismu – bezpriekšmetību – pastāv plaša pelēkā zona, par ko, ceļu meklēdami, maldās tie, kuriem īsti nepatīk ne viens, ne otrs. Es laikam esmu viens no viņiem.”
Raimonda Staprāna gleznas ir košas, sulīgas, skaidros laukumos gleznotas. Galvenā ainavu tematika ir Kalifornijas vide. Kalifornijas sulīgie, kontrastiem bagātie, piesātinātie toņi, drosmīga, bieza faktūra. Krāsu izvēlē dominē gan spilgti sarkanīgi oranžīgie toņi, gan bezdibenīgi dziļi tumši zils. Klusais okeāns – zils un milzīgs. Mākslinieks uzbur acu priekšā Sanfrancisko kolorītisko ainu. Kāds teica: ‘Kalifornija ir balta, kā veļa uz auklas’, un tam var piekrist, jo šajās gleznās nav nekā lieka. Mākslinieks parāda komplicēto ar 2, 3 krāsām.Šīs krāsu attiecības viņam ir ļoti svarīgas.
Šķiet, ka viņu sevišķi neinteresē tematu izvēle. Glezno, kas pagadās darbnīcā – sarkanu saliekamu krēslu, podu ar otām vai galdu. Vai arī Sanfrancisko ostmalu – laivas, ostmalas perspektīves no putna lidojuma vai lidmašīnas rakursa. Sevišķi viņam patīk vientuļie objekti, ja tos apspīd priecīgā Kalifornijas saule.
Pretēji minimālistiski abstraktajiem darbiem , Staprānam ir arī emocionālāki darbi, kas izpauž eksistenciālas sāpes, vājības, dusmas, bailes. Ir dramatiskie tēli – sašķobītas sejas, sāpju grimases, kā arī seksuālās neirozes.. ’Sievietes akts dušā’ nebūt nav nekāds daiļuma iemiesojums - uz piesātināta, tumši sarkana fona sārts pliknis, plūst menstruālās asinis. Neko pozitīvu es šajā darbā neatradu.Vai tad mākslas uzdevums nav skaistā meklējumi?Nekādu estētisku baudījumu no šāda darba gūt es nevarēju. Varbūt māksliniekam tajā darbā ir ielikta baigi dziļā doma, bet es to neatradu. Tāpat arī jēlais gaļas gabals – manuprāt tā ir ņirgāšanās par skatītājiem, kas pilnā nopietnībā lauzīs galvu un centīsies saprast – ko gan Staprāns ar to ir domājis..domāju, ka neko :).Jo gaļas gabals ir gaļas gabals. Man, kā veģetārietei, gaļa vispār iesēdusies prātā kā kaut kas pretīgs, uz ko man nepatīk ne skatīties, ne ēst. Bet, ja tā skatās ilgi uz to gaļas gabalu un domā, domā..tad aizdomājas viskautkur, un sen jau prom no paša gaļas gabala. Tā kā, var jau teikt, ka saredz gaļas gabalā upi plūstam..:)
Raimonda Staprāna gleznas ļauj brīvi interpretēt, jo katrs var saredzēt kaut ko pavisam atšķirīgu, un nekas nav nepareizs, jo sajūtas jau katram ir individuālas.
Piemēram ‘Sarkanais saliekamais krēsls’- attēlota pavisam vienkārša lieta – tukšs krēsls. Mana asociācija ir tāda, ka šis krēsls kādu gaida. Gaida, kad kāds apsēdīsies, vai arī tieši otrādi – neviens nav cienīgs tur apsēsties. Bet kādēļ saliekamais krēsls?Ko viņš ar to domāja? ..hm, nu, ja viņš būtu zaļš un nesaliekams krēsls, man droši vien būtu šāds pats jautājums.. Saliekams..tātad mākslinieks jebkurā brīdī šo krēslu var salikt – viņš ilgi negaidīs, kamēr tur kāds apsēdīsies.viņš var izvēlēties, kas tur drīkst sēdēt, jebkurā brīdī saliekot krēslu tā, ka tur nevar apsēsties neviens.Kopš Van Goga gleznām - zīmēt krēslu saistījās ar ārprāta pārņemtu mākslinieku.
‘Kalifornijas cepamās pannas krāsu studija’ – krāsām bagāta panna.Tajā atspīd viss krāsu orķestris.Panna ir ļoti universāla.Tajā ir silts, tur var cept visdažādākos pārtikas produktus.Bet vai Kalifornijā ir kaut kādā veidā īpašas pannas?..Man arī mājās ir panna. Nu un tad?
‘Vēl kādi nemierīgi apelsīni’ ir spilgti, konkrēti apelsīni, aiz viņiem tumši zils fons. Sulīgie apelsīni kontrastējot ar zilo, šķiet kā vitāli, dzīvīgi priekšmeti priekšplānā.Priekšplānā tad arī risinās visa dzīve – apelsīnu dzīve, vai arī apelsīni ir metaforizēti kā cilvēki vai laimes mirkļi, vai kaut vai govis..( kaut gan pats mākslinieks teicis, ka viņa darbos nav nekādu metaforu..) Tomēr es šos apelsīnus uztveru kā cilvēkus.Pa vidu esošie apelsīni ir gaišāki un tos no visām pusēm apņem spilgti apelsīni.Tie, kas pa vidu – kautrīgie, pakļāvīgie cilvēki, bet apkārt – drosmīgie, uzstājošie, kas pārņem vājākos savā varā.Aiz viņiem tumši zilais - varbūt drūmais un noslēpumainais.Nosaukums jau vien ir ironisks un liek saprast, ka ir nepieciešamība atgriezties pie šiem apelsīniem un zīmēt viņus vēl..
‘Melnais mežs’ - ar balto krāsu klāts audekls, augšā melnas, faktūrā biezas līnijas.Darbs saucās Melnais mežs, bet melnais salīdzinājumā ar balto tajā darbā ir niecīgs.Tas varētu norādīt uz to, ka tas tumšais nemaz nav tik tumšs,jo apkārt tam tumšajam bezdibenim ir gaišais, kas ir pārsvarā.Tā kā zināms, ka gaišais uzvar tumšo(nu tā pasakās raksta..), tad te arī parādīts tā pārspēks.Un vēl tas, ka pēc tumšā vienmēr nāk gaišais.Kā banālais teiciens, ka pēc melnā klavieru taustiņa nāk baltais..Man patīk, ka šis darbs ir tik minimālistisks.Nekas tur nav, un tajā pašā laikā, tur tik daudz ko var atrast.Ļauj brīvi interpretēt un atkarībā no sava noskaņojuma, redzēt ko atšķirīgu.Minimālistisks abstrakcionisms.
Raimonds Staprāns daudzos mākslas darbos ir attēlojis jūru dažādās noskaņās.Glezniecības valoda ir tāda tēlojoša – gan ainavās, gan klusajā dabā var redzēt itkā ļoti nekļūdīgu, reālu attēlu, taču tas veidots pēc abstraktās mākslas formālajiem principiem – raksturīgs brīvs līniju, krāsu un formu salikums, nevis reālu priekšmetisku formu attēlojums.Itkā uzreiz saprotams, ‘kas tur redzams’, bet ko viņš ar to domājis? – tas neļauj viņa darbus piepulcēt klasiskam reālismam.
Par izstādi kopumā varu teikt, ka tā bija.. ārkārtīgi interesanta! Staprāns attēlo it kā parastus, sadzīviskus priekšmetus, ļaujot uz viņiem paskatīties abstrakti un liek domāt.
Raimonds Staprāns noteikti ir ļoti dīvaina personība.Kurš mākslinieks tad nav dīvains?Ja nav, tad arī skatītājiem nav interesanti.Jo cilvēkiem jau patīk skatīties uz dīvainībām.
+of+IMG_0001.JPG)
Ziņas
