Hmm...Es gandrīz gadu neesmu par blogu likusies ne zinis, laikam man tai lietai būtu jāziedo pārāk daudz sava nebrīvā laika. Bet tā kā es kādas pāris dienas atpakaļ atcerējos, ka šādu blogu biju izveidojusi, tad nu iemetīšu recenziju, kuru tik tikko stundas divas rakstīju!!! :) nu lab, es ēdu arī jogurtu pa starpu un vēl arī šokolādes sieriņu. un vēl čatoju, runāju pa telefonu un klausījos mūziku vienlaicīgi.
***
26.martā LBN Zelta zālē koncertu sniedza vairāki JMRMv jaunie pianisti, kā arī JVLMa absolventi un JMRMv pedagogi. Cilvēki ļoti dažādi, mūzika krāsaina – varēja baudīt gan D.Skarlati, gan A.Vītoliņa,gan R.Šūmaņa, un A.Piacollas daiļradi. Cauri dažādiem stiliem, cauri laikiem un zemēm - ceļojums no Latvijas līdz Argentīnai..
***
26.martā LBN Zelta zālē koncertu sniedza vairāki JMRMv jaunie pianisti, kā arī JVLMa absolventi un JMRMv pedagogi. Cilvēki ļoti dažādi, mūzika krāsaina – varēja baudīt gan D.Skarlati, gan A.Vītoliņa,gan R.Šūmaņa, un A.Piacollas daiļradi. Cauri dažādiem stiliem, cauri laikiem un zemēm - ceļojums no Latvijas līdz Argentīnai..
Koncerts tika atklāts ar A.Vivaldi „Ziemu” no cikla „Gadalaiki” – Vijolniece I.Štrāle spēlēja labi, taču nepameta sajūta, ka viņā pašā nekas nemainās – notis tika spēlētas.., taču pietrūka patiesums.
I.Ķīķule no pirmajām skaņām lika ieklausīties D.Skarlati Re maž. Sonātē. Viņa sāka paust savu stāstu, taču brīdī viņa zaudēja savu modrumu un stāsts apsīka. Tāpat arī J.S.Baha Prelūdijā un fūgā si min. izklausījās, ka viņa ik pa laikam zaudēja spēkus un tad atkal saņēmās. Pa vidu skaņdarbam bija neliels skaņu mutulis, ka nevarēju saprast- vai viņa pati jau saprata, ko viņa pateica? Skaidrs bija tikai sākums un beigas, lai gan pati māksliniece par sevi raksta, ka raksturīgs spilgtums, dinamiskums un skaidrība. Arī L.v.Bēthovena Sonātes Sol maž,op.31 nr.1 pirmajā daļā dinamiskums izpaudās ar to, ka skanīgākās vietas tika vērstas brutālas un rupjas, savukārt klusinātākie posmi – blāvi un bezkrāsaini.
I.Putniņas atskaņotais A.Vītoliņa „Prologs un Epilogs” atšķīrās no iepriekšējajiem ar savu atrašanos patiesi mūzikā. Krāsainas sajūtu spēles, asi kontrasti, spēcīgi piesitieni.. emociju uzplūdi, spilgtums. Nopietnība un pārliecinātība. Tas viss arī piederas šai mūzikai.
Arvien vairāk tuvojoties mūsdienām un romantiskajai mūzikai, S.Kivle atskaņoja trīs skaņdarbus no R.Šūmaņa „Bērnu ainām”-„Starp svešām zemēm un ļaudīm”, „Bērns iemieg” un „Dzejnieks runā”. Varbūt, ka tas, ka man pašai ir tuvāka romantiskā mūzika, Sintijas sniegums spēja mani uzrunāt, piepildīja zāli ar tādu kā naivumu, sajūtām, savu īpašo noskaņu un sapņainību. Un viņa parādīja, ka mūzika ir dzīva.
V.Aldes atskaņotā R.Šūmaņa „Romance” op.28 nr.2 Fadiēz maž. kaut kā iesākās un tāpat, kaut kā beidzās. Neļāva man saklausīt ko vairāk kā notis. Romancei vajadzētu paust mīlestību, sapņus, bet šī romance pauda racionālas notis. „Novelete” op.21 nr. 1 Fa maž. Voldemāram piestāvēja daudz labāk.
Kā tāda princese uzslīdēja uz skatuves J.Faizuļina un atskaņoja E.Grīga „Princesi”. Patiesi kā tāda princese gan niķojās, gan spītējās, sapņoja, spēlējās, tad pārdzīvoja un pakļāvās.
H.Melvina Triga „Brazīļu deju” izpildīja I.Štrāle un R.Birzule. Šis sniegums man likās daudz skolnieciskāks, nekā pašu skolnieku sniegumi. Trūka tādas iekšējās dzirksts, kas būtu vajadzīga mūziķim (it sevišķi atskaņojot Brazīļu (!!!) deju). Es gan varu runāt vienīgi tīri sajūtu līmenī... Bet kaut kā, manuprāt, viņa nemācēja, vai negribēja runāt ar skatītāju.. ja tā būtu tikai tāda fona mūzika kādā bārā, tad man, iespējams patiktu.
Daiga Blumbergas izpildītajā Eitora Vila-Lobuša „Brazīlijas dvēsele” ,deju ritmi kopā ar skumji skaisto, nesteidzīgo melodiju ļāva sajust šīs krāšņās zemes cilvēku filozofisko dzīves uztveri – „baudīt mirkli, dzīvot vieglāk un nesteigties...jo nokavēt nevar neko!”-tieši tā arī teikusi pati Daiga.
Šī paša komponista „Melno gulbju dziesmu” atskaņoja I.Štrāle un D.Blumberga. Ieskatījos programmiņā un secināju, ka I.Štrāle ir Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķe. Tad nu es centos pret viņu nebūt tik kritiska un „Melno gulbi” klausīties ar atvērtu sirdi un labām domām. Varbūt, ka es neko nesaprotu no mūzikas, bet, nu, man nepatika! Garlaicīga bezkrāsainība un ne pa īstam.
I.Štrāle kopā ar Anniju Auziņu atskaņoja A.Hinastera „Pampeanu”. Ir tāds teiciens: ”Ja esi īsts mākslinieks, tad atdod sevi visu.”
Koncerta noslēgumā L.Skujiņa(vijole), V.Gavajevska(klavieres), R.Štrauss(čells) atskaņoja A.Piacollas „Ziemu” un „Pavasari” no cikla „Gadalaiki”. No pašas pirmās skaņas viņi piepildīja zāli ar smeldzi, satraukumu, pārdzīvojumu līdz pašai pēdējai skaņai. Šī priekšnesuma laikā es it kā sastingu, Piacollas mūzika pārņēma savā varā, acis vairs garlaicībā nešaudījās no priekšējā rindā sēdošā pakauša uz griestu stūriem...Šis bija vienīgais priekšnesums par kuru es neko nepierakstīju līdzpaņemtajā lapiņā, jo pilnībā atdevos tai mūzikai, ko man deva.
Tāds, lūk, šis ceļojums cauri gadsimtiem izklausījās ar manām ausīm, izskatījās ar manām acīm, domām, subjektīvajām sajūtām.
I.Ķīķule no pirmajām skaņām lika ieklausīties D.Skarlati Re maž. Sonātē. Viņa sāka paust savu stāstu, taču brīdī viņa zaudēja savu modrumu un stāsts apsīka. Tāpat arī J.S.Baha Prelūdijā un fūgā si min. izklausījās, ka viņa ik pa laikam zaudēja spēkus un tad atkal saņēmās. Pa vidu skaņdarbam bija neliels skaņu mutulis, ka nevarēju saprast- vai viņa pati jau saprata, ko viņa pateica? Skaidrs bija tikai sākums un beigas, lai gan pati māksliniece par sevi raksta, ka raksturīgs spilgtums, dinamiskums un skaidrība. Arī L.v.Bēthovena Sonātes Sol maž,op.31 nr.1 pirmajā daļā dinamiskums izpaudās ar to, ka skanīgākās vietas tika vērstas brutālas un rupjas, savukārt klusinātākie posmi – blāvi un bezkrāsaini.
I.Putniņas atskaņotais A.Vītoliņa „Prologs un Epilogs” atšķīrās no iepriekšējajiem ar savu atrašanos patiesi mūzikā. Krāsainas sajūtu spēles, asi kontrasti, spēcīgi piesitieni.. emociju uzplūdi, spilgtums. Nopietnība un pārliecinātība. Tas viss arī piederas šai mūzikai.
Arvien vairāk tuvojoties mūsdienām un romantiskajai mūzikai, S.Kivle atskaņoja trīs skaņdarbus no R.Šūmaņa „Bērnu ainām”-„Starp svešām zemēm un ļaudīm”, „Bērns iemieg” un „Dzejnieks runā”. Varbūt, ka tas, ka man pašai ir tuvāka romantiskā mūzika, Sintijas sniegums spēja mani uzrunāt, piepildīja zāli ar tādu kā naivumu, sajūtām, savu īpašo noskaņu un sapņainību. Un viņa parādīja, ka mūzika ir dzīva.
V.Aldes atskaņotā R.Šūmaņa „Romance” op.28 nr.2 Fadiēz maž. kaut kā iesākās un tāpat, kaut kā beidzās. Neļāva man saklausīt ko vairāk kā notis. Romancei vajadzētu paust mīlestību, sapņus, bet šī romance pauda racionālas notis. „Novelete” op.21 nr. 1 Fa maž. Voldemāram piestāvēja daudz labāk.
Kā tāda princese uzslīdēja uz skatuves J.Faizuļina un atskaņoja E.Grīga „Princesi”. Patiesi kā tāda princese gan niķojās, gan spītējās, sapņoja, spēlējās, tad pārdzīvoja un pakļāvās.
H.Melvina Triga „Brazīļu deju” izpildīja I.Štrāle un R.Birzule. Šis sniegums man likās daudz skolnieciskāks, nekā pašu skolnieku sniegumi. Trūka tādas iekšējās dzirksts, kas būtu vajadzīga mūziķim (it sevišķi atskaņojot Brazīļu (!!!) deju). Es gan varu runāt vienīgi tīri sajūtu līmenī... Bet kaut kā, manuprāt, viņa nemācēja, vai negribēja runāt ar skatītāju.. ja tā būtu tikai tāda fona mūzika kādā bārā, tad man, iespējams patiktu.
Daiga Blumbergas izpildītajā Eitora Vila-Lobuša „Brazīlijas dvēsele” ,deju ritmi kopā ar skumji skaisto, nesteidzīgo melodiju ļāva sajust šīs krāšņās zemes cilvēku filozofisko dzīves uztveri – „baudīt mirkli, dzīvot vieglāk un nesteigties...jo nokavēt nevar neko!”-tieši tā arī teikusi pati Daiga.
Šī paša komponista „Melno gulbju dziesmu” atskaņoja I.Štrāle un D.Blumberga. Ieskatījos programmiņā un secināju, ka I.Štrāle ir Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķe. Tad nu es centos pret viņu nebūt tik kritiska un „Melno gulbi” klausīties ar atvērtu sirdi un labām domām. Varbūt, ka es neko nesaprotu no mūzikas, bet, nu, man nepatika! Garlaicīga bezkrāsainība un ne pa īstam.
I.Štrāle kopā ar Anniju Auziņu atskaņoja A.Hinastera „Pampeanu”. Ir tāds teiciens: ”Ja esi īsts mākslinieks, tad atdod sevi visu.”
Koncerta noslēgumā L.Skujiņa(vijole), V.Gavajevska(klavieres), R.Štrauss(čells) atskaņoja A.Piacollas „Ziemu” un „Pavasari” no cikla „Gadalaiki”. No pašas pirmās skaņas viņi piepildīja zāli ar smeldzi, satraukumu, pārdzīvojumu līdz pašai pēdējai skaņai. Šī priekšnesuma laikā es it kā sastingu, Piacollas mūzika pārņēma savā varā, acis vairs garlaicībā nešaudījās no priekšējā rindā sēdošā pakauša uz griestu stūriem...Šis bija vienīgais priekšnesums par kuru es neko nepierakstīju līdzpaņemtajā lapiņā, jo pilnībā atdevos tai mūzikai, ko man deva.
+of+IMG_0001.JPG)
Ziņas
