Bohēma bez bohēmas

Džoakomo Pučīni (1858 - 1924) dzimis Lukā, senā Itālijas pilsētiņā, mūzikas skolotāja ģimenē. Iespējams, ka tādēļ viņš agri sāka dziedāt un spēlēt baznīcas ērģeles. Operu pirmo reizi viņš noskatījās astoņpadsmit gadu vecumā. Lai redzētu slaveno Verdi Aīdu, viņš kājam devās uz kaimiņpilsētu Pizu. Stāsta, ka tieši pēc izrādes, redzētā saviļņots, jauneklis nozvērējies kļūt par operu komponistu. Pučīni drīzumā iestājās slavenajā Milānas konservatorijā.
1884.gadā tiek uzvesta viņa pirmā opera Villi, bet četrus gadus vēlāk – Edgars. Abi šie darbi vienkārši pievērsa kritikas un publikas uzmanību, turpretī viņa trešā opera Manona Lesko izsauca vētrainu sajūsmu. Kāds kritiķis rakstīja: „Pučīni ir īsts itāliešu ģēnijs. Viņa melodijas glāsta un pilnība aizrauj."

Bohēma tiek uzvesta 1896.gada 1.februārī Turīnas Teatro Regio un ir viens no viņa labākajiem darbiem, viena no visromantiskākajām operām, kādu viņš vispār rakstījis. „Beidzot esmu atradis sižetu, kurā esmu pilnīgi iemīlējies. Kādā lietainā dienā man atnesa izlasīt Miržē darbu, un man uzreiz radās sajūta, ka tā ir mana dzīve, ka tas noticis ar mani. Es tur atradu visu - jaunību, kaislības, jautrību, mīlestību, kura sniedz gan laimi, gan ciešanas”(Dž.Pučīni)

Citas ļoti nozīmīgas Pučīni operas – Toska(1900), Madama Butterfly(1904).
Bohēma uz Latvijas Nacionālās Operas skatuves iestudēta vairakkārt:
Pirmizrāde Rīgā 1922.g. 21. novembrī, uzdevums atjaunots 1936.g. 16. aprīlī;
Jauniestudējums 1948.g. 27. februārī;
Jauniestudējums 1964.g. 29. februārī.
Iestudējuma pirmizrāde LNO norisēja1995. gada 7.maijā, iestudējuma radošā grupa:
Diriģents Aleksandrs Viļumanis, pašlaik Ģintars Rinkevičs
režisors inscenētājs Pēteris Krilovs
scenogrāfs Andris Freibergs
kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa
kormeistars Andris Veismanis

Bohēma – Opera četros cēlienos, Luidži Illikas un Džuzepes Džiakozas librets pēc A. Miržē romāna Bohēmas dzīve motīviem. Bohēma, tāpat kā Toska, Madama Butterfly, ir tipiska verisma opera - reāla dzīve, reāli varoņi, reāli notikumi. Notikumi, kuros izgaismots mīlas drāmas kulminācijas brīdis. Bohēmas galvenie varoņi - tipiski 19.gs. nogales Parīzes radošie cilvēki - dzejnieks Rūdolfs (A.Antoņenko), mūziķis Šonārs (A.Siliņš), filozofs Kolēns (R.Mačanovskis), mākslinieks Marsels (J.Apeinis), viņa draudzene Mizete (S.Vaice). Viņu nabadzīgajā, bet jauneklīgi nebēdnīgajā ikdienā ienāk Mimī (K.Opolais) - rokdarbniece, zīda izšuvēja. Bet meitenes liktenis jau izšķirts. Mimī gaida nāve. Slimībai progresējot, vienīgi draugu atbalsts un Rūdolfa mīlestīiba piešķir dzīvei jēgu.
Operas 1.cēliens stāsta par radošo cilvēku ikdienu Parīzē, ap 1830.gadu, bet nekas neliecina par to, ka tā būtu Parīze. Nebija īstas vienotības starp dekorācijām un tērpiem, gadsimtu sajaukumi. Kopumā skatoties, šis gadsimtu sajaukums netraucē, to pat nemana, bet ja tā iedziļinās, tad, kādēļ gan 1830.gada Parīzē, kur tērpi ir attiecīgi tā laika, dekorācija ir mūsdienīga stikla ēka? Man labāk patiktu, ja būtu izturēts viens stils no sākuma līdz beigām.
Darbojošie aktieri jau no pirmā uznāciena, atstāja pagurušu iespaidu. Varbūt vaina šī iestudējuma ilgajai pastāvēšanai.
Rūdolfa un Mimī iepazīšanās ir nejauša, vienkārša un aizkustinoša kā turpmākais stāsts.
2.cēlienā, gaidāmās lielās bohēmas, dzīru, emociju, prieka, smieklu, rosības vietā sagaidīju nedaudz jautru pasēdēšanu kafejnīcā. Brīnišķīgo Parīzes ielu sadzīves kņadas un dzīvīguma izjūtas, vērojot nebūt ne spilgtās krāsās tonētu ainu kafejnīcā, līdz manām maņām neatnāca, kaut klausoties mūziku, savā iztēlē uzbūru pati savus Latīņu kvartālus.
3., 4. cēlienā Mimī siltais sievišķīgums, skatuviskā harisma, koncentrēta skaņveide, izstrādāts diapazons – pārliecinošs augšējais un apakšējais reģistrs.
K. Opolais pārliecinoši izdzīvo savas varones dzīves nogali – padevīgu, bērnišķīgi gaišu mīlestību, ciešanas un bezgalīgas gaidas, kā arī nāvi. Noticēju K. Opolais varones sirdsskaidrībai un naivumam.
Rūdolfa kliedziens un spēcīgais emocionālais sašutums, bēdas un neticība reizē, beidzot izraisa arī manī to nelielo satracinājumu. Protams, savu dara Dž.Pučīni mūzika, kas aizkustināja. „Kad ķēros pie Mimī nāves skata komponēšanas un atradu šos lēnos, drūmos akordus, kurus nospēlēju uz klavierēm, mani pārņēma tik dziļš aizkustinājums, ka es nostājos istabas vidū un kā bērns nakts vidū sāku raudāt. Man likās, ka miris man tuvs, mīļš cilvēks”(Dž.Pučīni)