Satieku dažādus cilvēkus un mācos. Nemitīgi mācos, tad satracinos un tad mācos. Pieņemt un saprast. Man nepatīk tie pārlieku jaukie cilvēki. Nepatīk viltotas sejas un vārdi.... Nepatīk, ja vēl kāds bez manis ir egoists.
Cilvēki ir daudz, bet tajā lielajā pūlī viņu nav blakus. Un tā ir tā dīvainā sajūta....ka esi visiem vajadzīgs, bet tikai nevienam tā patiesi. Esi vajadzīgs kāda vajadzībām... Kā ir būt vajadzīgam tā vienkārši ne par ko? nevis, lai panāktu, sasniegtu, izveidotu, uztaisītu.... bet, lai būtu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
+of+IMG_0001.JPG)
Ziņas
2 komentāri:
kad ir vienkārši neparko, to mēdz nenovērtēt un tas kļūst neinteresants un nevajadzīgs... vai ne?
bet man gribās ticēt, ka tas var arī nekļūt neinteresants un nevajadzīgs.
Ierakstīt komentāru