27.maijs

es kaut kā esmu nedaudz apmaldījusies. nezinu ko vēlēties, nezinu ko gaidīt, ko sapņot.
vienu dienu tu vienkārši atduries pret kaut ko, kas ir pavisam reāls un saproti, ka ir muļķīgi domāt, ka esi tas izredzētais, īpašais, kuram viss notiks tā kā pasakā un vienkārši. esmu nogurusi no stāstiem un gurstu vēl vairāk no īstenības.

debesis

Šorīt, kad pamodos, ārā debesis bija tik skaidri pelēkas un mūzika turpināja griezties uz rinķi. Un es sapratu, ka jāpagriež debesis, un vēl to, ka mākoņi nemaz nav krāsaini vaniļas izstrādājumi.

lielā zivs.

Pirms kāda laiciņa noskatījos filmu Big Fish un kaut kas man viņā tik ļoti patika, ka ik pa mirklim iedomājos un atceros. Stāsts un kadri kā pasakā, bet tā trauslā robeža starp realitāti un sapņiem, mēģinājumi noķert lielo zivi bija kas ļoti saistošs. Lielās zivis ir pašā ūdens dziļumā un ir jānirst iekšā, lai noķertu, pat, ja nenoķersi. Jo lielo zivi jau nemaz nevar noķert, bet sāls ir mēģinājumā. Varētu jau skaisti dzīvot ar mazajām zivīm, tās var vienkārši noķert, bet tādējādi tu paliec seklumā ar klauna smacējošo gumijas kostīmu, jo tieši tur dzīvo mazās zivis un kostīms lieliski turās, bet ienirstot dziļāk tas sāk izjukt.
Tāds ir arī mans dzīves skatījums - nepalikt bezrūpīgajā, laimes pilnajā zemē, pirms neesi noķēris lielo zivi, un tāpēc arī mana dzīve ir nemitīgā kustībā, meklējumos un atklājumos, un pārāk ilgi iesēsties labsajūtā nav man pagaidām raksturīgi. Tas varētu būt vareni garlaicīgi.

saules krasti

Šīs brīvdienas bija tiešām vārda 'brīvdienas' cienīgas. Man iznāca būt brīvai brīvās dienās, būt pilnīgā mierā un laimē.
Un es palieku ļoti laba - sākot jau no tā, ka man gribās veltīt vairāk laika saviem draugiem un ģimenei, beidzot ar to, ka man liekas, ka visiem ielu muzikantiem ir jāsamaksā. Tad, kad pati jūtos labi, man nav nekādu ierobežojumu un dalīšanās pat sagādā vēl lielāku prieku, vot atklājums :D
Vēl man ir atklājums, ka man patīk būt prom no pilsētas, staigāt vecās indieš-opīš biksēs, mammas džemperī un tēta kedās un nesatraukties par to, ka kāds tevi tādu redz. Necensties izskatīties labākam kā esi, iet, skriet, lekt tieši tā kā tajā brīdī gribi ir tas visforšākais, ko pilsēta atņem. Jau braucot vilcienā atpakaļ no saulkrastiem uz rīgu, izjutu, ka pilsētas motors atkal ieslēdzas pat negribot - ir kaut kas nemitīgi jāpierāda, kādam jāpastāsta un man liekas, ka pilsētā būt brīvam ir grūti. Bet biju nodomājusi saglabāt saulaino krastu sajūtu ilgāk.

Saulkrastos jutos kā tāda japāņu tūriste, kura ar ieplestām acīm un muti, kurai, pēc citu domām vajadzētu apēst citronu, fiksēja telefonā visu, kas apkārt. Sākot jau ar vilcienu, kurā lasīju "Liriskos klaunus", klausījos Tok Tok Tok un pa starpām vēroju kā pasažieru paliek arvien mazāk, līdz paliku viena vagonā, lai varētu dziedāt un fočēt simfoniju viņas pirmajā otrādajā vilcienceļojumā. Kad izkāpu ārā, tik vienkārša lauku ainava man šķita skaistākā ainava kādu esmu redzējusi. Viņa noteikti nav skaistākā ainava, bet man viņa tāda izskatījās.. Vēl ilgi peldēdama pa skatiem, aizripoju uz savu mazo, mīlīgo, krāsaino, aizaugušo dārziņu, kur patīkami pārsteidzu savus teletūbijus ar savu ierašanos. Tur viss izskatījās tik pamests un pirmatnējs kā kādā fantastikas filmā. Tie vīteņaugi droši vien arī sagūsta cilvēkus.







Pārvietošanās pa logu arī bija piedzīvojums katrreiz kā tas bija jādara, jo atslēga no manas istabas bija pazudusi. Bet tāpēc ir mazas trepītes :)
...Ja vienreiz mā man atveda mājdzīvnieciņu - medūzu burciņā, tad šoreiz milzīgu vīngliemezi un uz šķīvīša ( tipa veģetārietim piedāvā pusdienas) un zirneklīšus ar ko spēlēties.
Nezinu vai man vienīgajai liekas, ka tas dārzs ir īpašs un ka viņā dzīvo daudz filmu varoņi un interesanti kustoņi, bet tā ir tāda mana mazā fantastikas pasaulīte, kura izskatās violeta un zaļa un bērnišķīga.
...Vakarā braucu uz jūru 5min attālumā. Uz saulrietu. Tur tas foršais koks ar saulrieta krēslu joprojām ir savā vietā :) Bailīgi savā kleitiņā uzrāpos augšā un baudīju. Savā dārzā arī var kaut kur uzkāpt - uz jumta vienmēr ir bijis tā augstāk, it sevišķi naktī, un, ja zvaigznes ir pilnas debesis un, ja nu gadījumā kāda krīt, tu pat nevari izdomāt ko vēlēties, jo viss, ko tu vēlies, tā arī notiek. Tāpēc vairāk par to, lai ko vēlētos, gribi pateikties visai pasaulei par to, ka vēlēšanās piepildās.