Spēcīgs koncerts. franču džezs, kas saplūst ar elektroniku un mūsdienu skaņas eksperimentiem. Šāda mūzika man atgādina iluzionistu, kurš uzbur tavā iztēlē to, kas darās tavā iekšienē. Mūzika palīdz tam iznākt uz āru, un ja tev iekšienē daudz darās, tad mūzika šķiet pilna vispatiesāko sajūtu. Tas arī man patīk šādā mūzikā, ka tā vienmēr rada spilgtus iztēles notikumus, kad tava iekšejā sajūta materalizējās reālā filmā. Aizvēru acis un kapitulēju.
kur es biju:
balta istaba. viss sterils. čūska. viltīga. lēni un kārdinoši vijās apkārt vīrieša ķermenim, saņem to no potītēm līdz pat matu galiem, smacē to nost lēni un mokoši. istaba pilna ar bieziem, melniem dūmiem, bezgaisa dūmiem. čūskā zibinās mīlīgs smaids un cilvēciska seja, rotaļīgums un ļaunums. mēle spēlējās. inde... un čūska šļūc tālāk, ārā pa logu, lēnītēm tālumā.
cilvēks ar bruņām. tam apkārt danco mazas ķīnietes. tās kutina un tracina bruņuvīrieti. tās ķiķina, met kūleņus un smejās. bruņu vīrietis bēg, metās ūdenī, uz mirkli atbrīvojas no sīkajām ķiķinātājām, met kūleņus un bruņas nomet. kad tas atkal iznirst virs ūdens, ķīnietes ir klāt. nemiers, paranoja, uzbāzīgums.
zils tuksnesis. vientuļa pastaiga. no gaisa krīt metāllūžņi, aparāti..tie krīt gandrīz virsū uz galvas, bet 2cm pirms, izkūp.tu skrien prom, jo esi apjucis no trokšņiem un lūžņiem, bet skrējiens ir kā uz slīdošā ceļa. kolīdz esi tālāk, ceļš pavelk atpakaļ. un pretī no miglas izskrien otrs. un arī skrien pretēji slīdošajam ceļam. skrien skrien skrien skrien...nesastopas. paliek tuksnesis.
satiksme, sastrēgums. nav gaisa. viss uz rinķi. ņigu ņegu.
pēdējajā skaņdarbā...mmm...tas bija tik izcils. tur mīlestība uzvarēja. viņi atrada viens otru. tie paši, kas tuksnesī nesastapās. viņi izgāja cauri lielam haosam un tad nāca milzīgs, spilgts, mierīgs, maigs atrisinājums.
šis koncerts tiešām bija fantastisks.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
+of+IMG_0001.JPG)
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru