Krievijas laikmetīgā māksla Rīgā

Krievijas laikmetīgās mākslas izstādē A(rt)R(ussia)T(oday)–index (saīsināti ART–index) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls telpās ir eksponēti 25 mākslas projekti, kuru autori pārstāv dažādu Krievijas reģionu pilsētas – Maskavu un Sanktpēterburgu, Ņižņij Novgorodu un Kaļiningradu, Jekaterinburgu un Novosibirsku. Krievijas laikmetīgā māksla, neraugoties uz vērienīgiem projektiem, kas nesenajā pagātnē ir norisinājušies dažādās Eiropas un Amerikas pilsētās, joprojām paliek līdz galam neizzināts materiāls. Ekspozīciju veido apjomīgi videoprojekti, instalācijas, fotogrāfijas un gleznas, apzināti ievērojot kontrasta principu: jaunie mākslinieki parādīti līdzās ļoti pazīstamiem autoriem, jauni darbi salikti kopā ar jau pārbaudītām, dažādos starptautiskajos mākslas forumos demonstrētām instalācijām. Projekta hronoloģiskā amplitūda iekļauj darbus no 1990.gada līdz šodienai. Būtiska īpašība, kas raksturo šo projektu, ir atspoguļot Krievijas mākslu kā sarežģītu un pretrunīgu tendenču kopumu. Vēlme ar mākslas valodu atdot tai robežas, kurās tiek izstrādāta īpaša kodu sistēma. Mērķis ir nevis atšifrēt, uzlaust kodu sistēmukas slēpj ziņojumu saturu, parādīt nevis kāpēc, bet kā krievu mākslinieki ”cīnās ar dzirnām”.

Ieejot izstāžu zālē, dzirdamas suņu gaudošanas un rejas. "Suņcilvēks" Oļegs Kuļiks, kurš, atbrīvojis dzīvniecisko sevī, aizrautīgi smilkst, rej, lok no bļodiņas un citādi suniski uzvedas aiz restēm, darbā Suņu viesnīca(1998). Pauž dažādas iekšējās sajūtas – alkas, nemieru, dusmas, žēlabas, enerģisku mērķtiecību, skumjas. Manuprāt, jebkurš kaut reizi ir juties kā tāds suns, kuram jādod ķepa, kad liek, jāstaigā pieklājīgi pie pavarda un jāskrien pakaļ kociņam. Un tu vari riet kā tāds suns, raudāt, luncināt asti, lūgties, žēloties, skriet pakaļ, bet būs saimnieks, kurš noteiks. Ir atšķirība starp viesnīcu un suņu viesnīcu. Ja cilvēku viesnīca ir tāds kā atpūtas komplekss, tad suņiem šī atpūta varētu būt sēru pilna - būt prom no pierastā saimnieka, kurš ir pieradinājis skriet pakaļ kociņam. Šīs suniskās sēras izpaužas visdažādākajos veidolos, kuras mijas ar apņēmību, samierināšanos un dusmām.

Sergeja Deņisova un Vladislava Jefimova kompleksajā instalācijā Saistošā fizika (2005) katrs var iejusties skolēna lomā un uzzināt, piemēram, kā panākt, lai adata negrimst ūdenī, vai noskaidrot, cik sver krītošs ķermenis, tā pārfrāzējot konstruktīvistu loģiku, ka mākslai vispirms jābūt derīgai, izzinošai un jāsaplūst ar dzīves realitāti - visnotaļ akceptēti laikmetīgā garā. Mūsdienās jau jūtas, šķiet, ka nav vajadzīgas, jo tās nav lietderīgas, ar tām nevar panākt, lai adata negrimst ūdenī, visam būtu jābūt racionāli izskaidrojamam un pierādāmam.

Spogulis, kurā sevi ieraugi ar čapliniski hitleriskām ūsām, ir ironijas un veselīgas pasmiešanās par sevi veidots darbs. Ar nosaukumu „Dejo ar mani, mazā”, autors noved skatītāju no pasmiešanās un nošausmināšanās, līdz pašidenfikācijas meklējumiem. Dejo vīnes valsi ar sava atspulga monstru!

Aleksandras Mitļanskas Koncerts Nr.1(2005), kad Čaikovska un Piacollas mūzikas pavadījumā ”dejo” gāzes deglis, ripinās čaumala, izēdās spageti, izdzeras sula, samaļas gaļa, uzspiežas majonēze uz gurķa, tek ūdens, nomizojas banāns...u.tml. dzīves ainiņas parādās savādākā skatījumā. Tās ikdienišķās darbības, ko mēs veicam nedomājot, parādītas kā patstāvīgas, kā lietas, kuras arī ir svarīgas. Šīs dažādās lietas klusi līgojas, iegrimst pašapcerē, priecājas, pārdzīvo, baidās, bauda, tīksmo.. Tik interesanti pavērot ceptu olu iegrimstot pašapcerē vai izjust netīšu vainas sajūtu, kad, kāpinoties mūzikai, izlīst sula.

Grupas Zilā zupa videoinstalācija Ezers (2007) no sākuma šķiet kā tāda nekustīga, sniegaina ainava, bet, kad pavēro ilgāk, šī ainava ievelk dīvaini draudīgā nemanāmu transformāciju gaitā, liekot aptvert, ka tieši tāpat pasaulē notiek daudz kas cits, - procesu neredz, redzams tikai neatgriezeniskais galarezultāts, kas savukārt jau ir nākamo pārmaiņu skatuve.

Provmizas (Gaļina Miznikova, Sergejs Provorovs) videoinstalācijā "Fūga" (2006) cilvēki ir sanākuši klausīties senās mūzikas koncertu. Tīņi sanāk tieši tā, kā bieži manāms dažādos koncertos, nevar izvēlēties, kur labāk sēdēt, kam blakus sēdēt, uztraukums par izsmērējušos lūpu krāsu, domas par ārējo izskatu...kad skatītāji beidzot ir sagatavojušies koncertam, vējš, ko zālē dzen ērģeļu plēšas, traucē cilvēkiem baudīt senās mūzikas koncertu. Daudziem cilvēkiem jau tas pats koncerts nemaz neinteresē, kā būšana kopā ar draugiem, gatavošanās process kaut kur iziet un tamlīdzīgi. Tad kamdēļ viņi nevar klausīties vējā?

Jeļenas Jelaginas un Igora Makareviča ”Krievu idejā” plaukts, kas ir pilns ar maizes ķieģelīšiem, pilns ar idejām. Idejas ir krievu maize, un maize (kad tās nav) vienīgā ideja, tā arī kūleņojot no visaugstākajām matērijām līdz Abrahama Maslova definētās vajadzību piramīdas zemākajiem pakāpieniem. Dzīva nepieciešamība pēc cilvēces kopības.

Sergeja Šutova ceļos nometušās lūdzējfigūras parāda garīgo vienotību un skarbi attēlo reliģisko sajaukšanos un dalīšanos. Ticība vieno cilvēkus, tajā pašā laikā, tā sadala ļaudis īstticīgajos un neticīgajos. Šutovs nosēdina blakus musulmaņus ar jūdiem, pareizticīgos, katoļus un druīdus, tādējādi parādot, ka visi cilvēki ir līdzīgi.

Izstāde paver savdabīgu, efektīgu, atraktīvu, reizē smieklīgu un vienlaikus emocionāli suģestējošu valodu. Atšķirības meklējot, daudz apcerēts krievu īpašais skatījums, slāviskā dvēsele u.tml. netveramas lietas, tomēr Krievijas kultūra balstās uz rietumu paraugu selektīvu. Mākslinieki parāda reālo mūsdienu situāciju, procesus un nākotnes vīzijas, atsedzot pasaules tukšumu un absurdumu, liekot, lai ironija kalpo mākslai. Šāds skatījums ir pēdējā laikā tik ļoti raksturīgs un tas arī laikam ir mūsdienu modernais, ar prātu domājošais cilvēks Postmodernisma laikmetā, kura rožaino ilūziju pilnā, saplānotā dzīve sastopas ar īstenību un kā kontrasts starp gaidīto vai plānoto, un patiesībā notiekošo, izpaužas ironijā.