klejojumi

Jo tuvāk mājas, jo grūtāk aiziet...tā laikam :)
Ārā pēdējais vasaras prieciņš, pēdējā vasaras noskaņa. Amēlijas soundtreks, cilvēku soļi pa bruģi un pretējā logā čivina papagailis. Mani biedē tūlītējais rudens.

Esmu tā pieradusi pie cilvēkiem, lietām, vietām. Ja vienmēr esmu dievinājusi vientulību un tās radošumu, tad tagad es jūtos mierīgāk starp dažādiem cilvēkiem. Es neatceros, kad pēdējo reizi biju mājās.


“Dvēsele pēc savas dabas ir klejotāja, tai nav noteikta, iepriekš nosprausta ceļa. Tās mērķis ir pati klejošana.”

/Roberts Mūks/

4/4 turp-atpakaļ

likās, ka esmu kļuvusi jau pietiekami stipra, lai mainiitu savu redzējumu ikreiz, kad nepiecieshams. kad jāpielāgojas.
bet tas varbūt nemaz nav stipruma jautājums, jo no tā, cik stipra ir teiksim kafija, nevar pateikt cik ļoti tā pielāgojas man. kad es gribu to dzert. tā atdziest tā vai tā - stipra vai vāja. ai, kaut kādas muļķības, zinu.
bet vispār ne par to.

man liekas, ka gribēju runāt par sapņiem un zirgu.
par tādu koka spēļzirdziņu uz kura apceļot pasaules. vieniigaa kustiiba uz priekshu ir "turp", bet uzreiz "atpakaļ". bet liekas, ka vienmēr turp.
tas laikam viss, ko gribēju teikt neko arī nepasakot.
lai saprastu tikai jāaizver acis.

not knowing

parāde

sajūtu vadīta, bez racionāla izskaidrojuma. nezināmā vilnī.
klusums bez sveiciena vienā telpā, vārdiem neizsakāms un aprokams viss.
tā mēs izliekamies, tā mēs dzīvojam.

vakar

šodien es esmu pilnīgā haosā....viss par ko es spēju domāt ir tās sekundes, kad jutos no sākuma šokēta, tad apstulbusi un satraukta.
latino ritmi mani nogalinās.

es vienmēr domāju - tas, kas notiek ir nejaušība vai tā tas ir paredzēts?