Jo tuvāk mājas, jo grūtāk aiziet...tā laikam :)
Ārā pēdējais vasaras prieciņš, pēdējā vasaras noskaņa. Amēlijas soundtreks, cilvēku soļi pa bruģi un pretējā logā čivina papagailis. Mani biedē tūlītējais rudens.
Esmu tā pieradusi pie cilvēkiem, lietām, vietām. Ja vienmēr esmu dievinājusi vientulību un tās radošumu, tad tagad es jūtos mierīgāk starp dažādiem cilvēkiem. Es neatceros, kad pēdējo reizi biju mājās.
“Dvēsele pēc savas dabas ir klejotāja, tai nav noteikta, iepriekš nosprausta ceļa. Tās mērķis ir pati klejošana.”
/Roberts Mūks/
piektdiena, 2009. gada 28. augusts
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru