21.sept.

vakardienas koncis bija izcili sūdīgi apskaņots, līdz ar to konča vidū man iestājās tāds... nu pofig. kāda jēga censties, ja skan sūdīgi, cilvēku arī dikti maz un rokas salst. zinu, ka kaut vienam klausītājam jāspēlē ar visu atdevi. man uzradās 3 fani, kas pēdējās dziesmas laikā kliedza, lai Elizabete padzied. pēc tam uzzināju, ka kāds esot arī interesējies vai man ir draugs :D

...vakardien ar māsu runājāmies. es nesaprotu, kā var būt tā, ka kāds, kuru esi mīlējis, pēkšņi tev paliek vienaldzīgs? nu kā, mīlestība tā vienkārši beidzās, kā tēja, kuru izdzer? un paliek vien pēcgarša un doma par to, cik tēja bija garšīga, vai arī vēlme pamēģināt citas šķirnes. un tad, gribot negribot, esi spiests salīdzināt nākamās šķirnes ar pirmdzerto.