2009

Laimīgu jauno gadu :)

mānīgais t-krekls

You love him, you hate him, but finally you love him more. Amour, Haine, Love, Hate, this Tshirt reflects this sentimental fatal duel. Wear Love and Hate shows itself... (in the mirror). Available within Out of stock

price inclusive of tax : 25,93 USD - 21,00 Euros (inside European Union) price before tax : 21,68 USD - 17,56 Euros (outside European Union) http://www.madeindesign.com/com.expershop.lite.ExperSHOP?Page=fiche.tmpl&ProdId=pa85t1l&Cache=y&L_=EN

l`lle invisible

Drēgns un tumšs vakars. Blakus istabā sprakšķ kamīns, klausos Deep Forest - L'lle Invisible. Es pazīstu jau šo sajūtu un man ir mierīgi.
Es vienmēr dzīvoju sajūtu vadīta, izņemot tās reizes, kad daru tā, kā izdomājusi.
Un es zinu, ka citiem ir grūti, ja es nedaru tā kā vajadzētu, bet tā kā gribu. Un es vienmēr būšu, bet nebūšu.

Iva

Vakar biju jaukā pasākumā. Uz visu to negatīvo notikumu fona, kas varbūt izrādīsies pat ļoti pozitīvi negatīvismi, es biju Ivas videoklipa Highway prezentācijā iekš Meta cafe. Nu ko, jauna progresīva latviešu dziedātāja ar savdābīgām, skaistām dziesmām. Prieks dzirdēt ko skaistu.
Te klips:

spiedīgs trauslums

garas naktis bez miega, daudz darāmā, skriešana arvien ātrāk un te vēl pa starpu pārmetumi.
mans rāmums izsists un es sajūtos kā nederīga nekam. viss vienai dienai ir par daudz. es jūtos trausla un emocionāla.
viegli ir krist, bet grūti celties.

atskats par svarīgāko

Viss mainās, mīļie. Varbūt līdz ar maniem 18, vai tieši kā dzimšansdienas tēmā - putni, vai pēc patīkamā `Bilžu` koncerta vai kā...jau ilgi domātais ir mainīts. Un V.Igo ir teicis : `Liktenis nekad neatver durvis, pirms nav kādas aizvēris.`
Tā nu es šodien mainīju savu dzīvi, lai ļautu tai būt patiesi tādai, kādu es to vēlos. Lai es spētu atdoties pilnībā tām lietām, kas man ir vissvarīgākās un pēc laika justies gandarīta par sevi, jo nejau alternatīvā grupa ir tā pēc kuras es tiecos, es gribu tēmēt augstāk.
Kopš šodienas es vairs neesmu 2tie sastāvā, manai alternatīvās grupas karejerai ir pienācis noslēgums. Man likās, ka jāaiziet tagad. Noslaucīju asariņu un atvadījos.
Man bija prieks būt gandrīz gadu kopā ar grupu 2tie, visas uzstāšanās, tas viss paliks tādā foršā atmiņā. Paldies viņiem. Tā bija arī lieliska pieredze ar grupas darbu, skatuvi.. Gribu, lai viņiem tālāk veicās un es arī cīnīšos. Un `Bildēs` bija baigi forši.

...Tik daudz notikumu sasummējušies...`Bilžu` afterpārtijs bija izcili jautrs, dejas līdz pašam rītam, piedzīvojumi viens pēc otra, sastrādātas interesantas situācijas. Tajā vakarā es pateicu, ka vēlos tai to dienu es atcerētos, un liekas, ka es to tiešām atcerēšos. njā... Es lieliski sagaidīju dzimšanas dienu, tik daudz mani vēl neviens nebija apsveicis :D
Izguļoties pēc `Bildēm`, bija manas dzimšanas dienas ballīte mājās, ar tēmu Putni. Es, ietērpusies zili sārtā kolibri kleitiņā planēju un priecājos. Dikti patika mana ballīte, mani draugi un viss viss. Man bija superīgi līdz pašam rītam, kad pa taisno gāju uz solfedžo. Pareizāk sakot, mani un mošķi aizveda aiz rociņas :D ...aiii, kas tik nenotika tai naktī.

...Pašlaik notiek ritenīša paātrinātā ripināšana, jo esmu dikti daudz iekavējusi mācībās uz visu svētku, pasākumu rēķina. Rīt būs kas interesants. Es iedziedāšu Žaklīnas Cinovskas filmā`Prāts vai Instinkts` vienu dziesmu. Vēl nezinu, kas būs jādzied, bet katrā ziņā, man jau ir interesanti.

Bildes`08

Juhuuuuuuuuuu!!! Tik daudz patīkamu emociju šī vakara `Bilžu` koncertā. mūsu uzstāšanās nu ir aiz muguras un liekas, ka veiksmīga, jes.
...prieks, prieks, prieks un sniegs :)

Lai saule spīd vai lietus līst...!

Beidzot atdevu lietussargu Bildēm2008, jūs to varat apskatīt izstādē Rīgas Kongresu namā no 20.-22.novembrim, pēc tam t/c "Spice"(no 25.nov.-7.dec.) :)

Un vēl jūs varat paklausīties mūs (2tie) "Bilžu" koncertā Rīgas Kongresu namā rīt(21.nov.) plkst.19:00!

labrīt manā vārda dienā!

es jau esmu teikusi, ka man svētki nepatīk. un nepatīk laikam tā iemesla dēļ, ka tad, kad ir svētki, iedomājos, kā vajadzētu visam būt, bet ne sūda tā nav. un vēl es jau dienu pirms palieku kašķīga un sastrīdos ar sev vismīļākajiem, jā, arī šoreiz. un tad, mīļie, vai nu izliekas izcili mēmi, nezinoši vai arī vienkārši aizmirst manus svētkus. daļa nezin kā apsveikt un labāk nedara to vispār. man nevajadzētu neko vairāk kā patiesi sirsnīgu, nozīmīgu atgādinājumu un līdzprieku no tuvajiem.
mani svētki kā atgādinājums - tava nozīmība nemaz nav tik liela kā tu iedomājies, nokrīti taču zemāk. nekritīšu, es vēl sevi pierādīšu. pasaule mani mīl vairāk kā tuvie un tas ir pacilājoši skumji.
man jau sen gribās uzrakstīt simfoniju par svētkiem.

Mālera 8.simfonija

Iespaidīgi jau tas, ka daudz mūziķu. Tik daudz, ka Sniedzei bija jāsāk skaitīt, cik tieši. Viņa skaitīja viņus kā tādas aitiņas, līdz iemiga saldā miegā man blakus, kamēr es, nelielā skaudībā centos koncentrēt savu dzirdes aparātu, maņas un pārējo uz šo iespaidīgo pasākumu. Bet tad pieķēru sevi kaut kādās dumās domās, kā piemēram, cenšoties izskaitļot, kur varētu būt 103.sektors, kurā būtu jābūt man, vai piemēram, kā operators redz kaut ko kameras galā... man nudien bija garlaicīgi un gandrīz uz galvassāpēm. es nebiju izgulējusies un man gribējās kafiju, un man nepatika mēģinājumā pirms, jā - tā bija mana vaina, taču otrs tas, ka Mālera 8.simfonija nespēj dzīvot arēnā. un tas traucēja uztvert mūziku kā ko dievišķu, līdz ar to bruka mana iepriekšējā simfonijas izpratne.

entuziasms

es sapratu, ka tas, kas man traucē izdarīt visu laikā ir nevis slinkums, bet aizrautība. kad es kaut ko uzsāku, tad nevaru apstāties. un, ja pienākumu ir dikti daudz, es nevaru tos vienlīdzīgi izpildīt. visbiežāk mans entuziasms parādās nevis uz primāri steidzamajām lietām, bet tām, kuras var pagaidīt.
pat, ja es atcerētos to, kā es biju iemācījusies sakārtot savu laiku visam, tad taču es ne brīdi tā arī pa īstam neizdarītu neko līdz iekšām, tā ka - šobrīd priecājos par to, ka man nekad nav laiks.

2.11.2008.

šodien biju zooloģiskajā dārzā, pie savējajiem :) fotoaparāta vienīgie 12 kadri tika veltīti flamingo :) bērna sajūsma, redzot žirafi, pāvus un visādus susurus. lauvas gan bija noslēpušās.
...2as skaistas atpūtas dienas. par mani rūpējās tā, kā nekad agrāk.

[moment] ar mareunrol`s

Šo vakaru pavadīju Rīgas mākslas telpā, modes un mūzikas pasākumā `moment`.Bija iespēja redzēt tādu modes mākslinieku tērpus kā:

Nicolas Di Felice [Beļģija]
Justin Smith [Lielbritānija]
Sergei Grinko [Krievija]
Ziad Ghanem [Lielbritānija]
mareunrol`s [Latvija]

...tas bija tāds saldais ēdiens! ņam ņam :)

Krievijas laikmetīgā māksla Rīgā

Krievijas laikmetīgās mākslas izstādē A(rt)R(ussia)T(oday)–index (saīsināti ART–index) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls telpās ir eksponēti 25 mākslas projekti, kuru autori pārstāv dažādu Krievijas reģionu pilsētas – Maskavu un Sanktpēterburgu, Ņižņij Novgorodu un Kaļiningradu, Jekaterinburgu un Novosibirsku. Krievijas laikmetīgā māksla, neraugoties uz vērienīgiem projektiem, kas nesenajā pagātnē ir norisinājušies dažādās Eiropas un Amerikas pilsētās, joprojām paliek līdz galam neizzināts materiāls. Ekspozīciju veido apjomīgi videoprojekti, instalācijas, fotogrāfijas un gleznas, apzināti ievērojot kontrasta principu: jaunie mākslinieki parādīti līdzās ļoti pazīstamiem autoriem, jauni darbi salikti kopā ar jau pārbaudītām, dažādos starptautiskajos mākslas forumos demonstrētām instalācijām. Projekta hronoloģiskā amplitūda iekļauj darbus no 1990.gada līdz šodienai. Būtiska īpašība, kas raksturo šo projektu, ir atspoguļot Krievijas mākslu kā sarežģītu un pretrunīgu tendenču kopumu. Vēlme ar mākslas valodu atdot tai robežas, kurās tiek izstrādāta īpaša kodu sistēma. Mērķis ir nevis atšifrēt, uzlaust kodu sistēmukas slēpj ziņojumu saturu, parādīt nevis kāpēc, bet kā krievu mākslinieki ”cīnās ar dzirnām”.

Ieejot izstāžu zālē, dzirdamas suņu gaudošanas un rejas. "Suņcilvēks" Oļegs Kuļiks, kurš, atbrīvojis dzīvniecisko sevī, aizrautīgi smilkst, rej, lok no bļodiņas un citādi suniski uzvedas aiz restēm, darbā Suņu viesnīca(1998). Pauž dažādas iekšējās sajūtas – alkas, nemieru, dusmas, žēlabas, enerģisku mērķtiecību, skumjas. Manuprāt, jebkurš kaut reizi ir juties kā tāds suns, kuram jādod ķepa, kad liek, jāstaigā pieklājīgi pie pavarda un jāskrien pakaļ kociņam. Un tu vari riet kā tāds suns, raudāt, luncināt asti, lūgties, žēloties, skriet pakaļ, bet būs saimnieks, kurš noteiks. Ir atšķirība starp viesnīcu un suņu viesnīcu. Ja cilvēku viesnīca ir tāds kā atpūtas komplekss, tad suņiem šī atpūta varētu būt sēru pilna - būt prom no pierastā saimnieka, kurš ir pieradinājis skriet pakaļ kociņam. Šīs suniskās sēras izpaužas visdažādākajos veidolos, kuras mijas ar apņēmību, samierināšanos un dusmām.

Sergeja Deņisova un Vladislava Jefimova kompleksajā instalācijā Saistošā fizika (2005) katrs var iejusties skolēna lomā un uzzināt, piemēram, kā panākt, lai adata negrimst ūdenī, vai noskaidrot, cik sver krītošs ķermenis, tā pārfrāzējot konstruktīvistu loģiku, ka mākslai vispirms jābūt derīgai, izzinošai un jāsaplūst ar dzīves realitāti - visnotaļ akceptēti laikmetīgā garā. Mūsdienās jau jūtas, šķiet, ka nav vajadzīgas, jo tās nav lietderīgas, ar tām nevar panākt, lai adata negrimst ūdenī, visam būtu jābūt racionāli izskaidrojamam un pierādāmam.

Spogulis, kurā sevi ieraugi ar čapliniski hitleriskām ūsām, ir ironijas un veselīgas pasmiešanās par sevi veidots darbs. Ar nosaukumu „Dejo ar mani, mazā”, autors noved skatītāju no pasmiešanās un nošausmināšanās, līdz pašidenfikācijas meklējumiem. Dejo vīnes valsi ar sava atspulga monstru!

Aleksandras Mitļanskas Koncerts Nr.1(2005), kad Čaikovska un Piacollas mūzikas pavadījumā ”dejo” gāzes deglis, ripinās čaumala, izēdās spageti, izdzeras sula, samaļas gaļa, uzspiežas majonēze uz gurķa, tek ūdens, nomizojas banāns...u.tml. dzīves ainiņas parādās savādākā skatījumā. Tās ikdienišķās darbības, ko mēs veicam nedomājot, parādītas kā patstāvīgas, kā lietas, kuras arī ir svarīgas. Šīs dažādās lietas klusi līgojas, iegrimst pašapcerē, priecājas, pārdzīvo, baidās, bauda, tīksmo.. Tik interesanti pavērot ceptu olu iegrimstot pašapcerē vai izjust netīšu vainas sajūtu, kad, kāpinoties mūzikai, izlīst sula.

Grupas Zilā zupa videoinstalācija Ezers (2007) no sākuma šķiet kā tāda nekustīga, sniegaina ainava, bet, kad pavēro ilgāk, šī ainava ievelk dīvaini draudīgā nemanāmu transformāciju gaitā, liekot aptvert, ka tieši tāpat pasaulē notiek daudz kas cits, - procesu neredz, redzams tikai neatgriezeniskais galarezultāts, kas savukārt jau ir nākamo pārmaiņu skatuve.

Provmizas (Gaļina Miznikova, Sergejs Provorovs) videoinstalācijā "Fūga" (2006) cilvēki ir sanākuši klausīties senās mūzikas koncertu. Tīņi sanāk tieši tā, kā bieži manāms dažādos koncertos, nevar izvēlēties, kur labāk sēdēt, kam blakus sēdēt, uztraukums par izsmērējušos lūpu krāsu, domas par ārējo izskatu...kad skatītāji beidzot ir sagatavojušies koncertam, vējš, ko zālē dzen ērģeļu plēšas, traucē cilvēkiem baudīt senās mūzikas koncertu. Daudziem cilvēkiem jau tas pats koncerts nemaz neinteresē, kā būšana kopā ar draugiem, gatavošanās process kaut kur iziet un tamlīdzīgi. Tad kamdēļ viņi nevar klausīties vējā?

Jeļenas Jelaginas un Igora Makareviča ”Krievu idejā” plaukts, kas ir pilns ar maizes ķieģelīšiem, pilns ar idejām. Idejas ir krievu maize, un maize (kad tās nav) vienīgā ideja, tā arī kūleņojot no visaugstākajām matērijām līdz Abrahama Maslova definētās vajadzību piramīdas zemākajiem pakāpieniem. Dzīva nepieciešamība pēc cilvēces kopības.

Sergeja Šutova ceļos nometušās lūdzējfigūras parāda garīgo vienotību un skarbi attēlo reliģisko sajaukšanos un dalīšanos. Ticība vieno cilvēkus, tajā pašā laikā, tā sadala ļaudis īstticīgajos un neticīgajos. Šutovs nosēdina blakus musulmaņus ar jūdiem, pareizticīgos, katoļus un druīdus, tādējādi parādot, ka visi cilvēki ir līdzīgi.

Izstāde paver savdabīgu, efektīgu, atraktīvu, reizē smieklīgu un vienlaikus emocionāli suģestējošu valodu. Atšķirības meklējot, daudz apcerēts krievu īpašais skatījums, slāviskā dvēsele u.tml. netveramas lietas, tomēr Krievijas kultūra balstās uz rietumu paraugu selektīvu. Mākslinieki parāda reālo mūsdienu situāciju, procesus un nākotnes vīzijas, atsedzot pasaules tukšumu un absurdumu, liekot, lai ironija kalpo mākslai. Šāds skatījums ir pēdējā laikā tik ļoti raksturīgs un tas arī laikam ir mūsdienu modernais, ar prātu domājošais cilvēks Postmodernisma laikmetā, kura rožaino ilūziju pilnā, saplānotā dzīve sastopas ar īstenību un kā kontrasts starp gaidīto vai plānoto, un patiesībā notiekošo, izpaužas ironijā.

Lodes pār brodveju

Biju uz `Lodes pār Brodveju` Dailes teātrī. Nekas satriecošs un arī nekas bezgaumīgs. Aktieri labi, kostīmi un dekorācijas arī. Džilindžers, šķiet, šo darbu ir taisījis tā, lai patiktu visiem.
Teātra aizkulises, mākslas otra puse... Viss tas, ko parasti skatītāji nezina, jo tiem tiek parādīts tikai skaistais iznākums. Rēzija Kalniņa pārlecinoša savā lomā, tiešām laba spēle.
Patika...Nu tāds izklaides gabals, bet pašās beigās, kad režisors izvēlas kāzas, nevis mākslu, gaidīju lielāku mīlestības skatu vai lielāku enerģētiku.

klavieru spoks

Noskatīju atkal jaunu mantiņu, kādu man gribētos :) digitālo flīģeli Disklavier ( YAMAHA Disklavier DGC1M IV), kurš var būt gan dzīvas klavieres, gan elektroniskas + dažnedažādākās tebru iespējas. pieeja pie datora, balss ierakstīšana, klavieru ierakstīšana, dziesmu teksts pults monitorā, iebūvēts arī mūzikas atskaņotājs, automātiska balsu aranžēšana - nodziedi vai nospēlē kādu melodiju un klavieres pašas izanalizēs derīgu pavadījumu. un vēl tāda pastulba iespēja kā `klavieres, kuras spēlē pašas`. klavieru spoka krājumos ir visādi skaņdarbi no e.džona līdz rahmaņinovam, kuri izpildās `dzīvajā`, kustoties taustiņiem un pedāļiem.



http://www.muzikascentrs.lv/lv/news/view/6

22.okt.

mūziķis vai jebkurš cits mākslinieks dzīvo paralēlu dzīvi. šī otra dzīve nebeidzas vienkārši izejot no biroja ārā.

un ir patīkami, ja cilvēks tev blakus to saprot.

Emilie Autumn

Vakardien Emilie Autmn (gothic industrial) parādīja vienkārši izcilu šovu un baudāmu mūziku. Godīgi sakot, tik perfekti noslīpētu teatrālu uzvedumu es nebiju redzējusi savienojumā ar labu mūziku. Un tik lielu enerģisko atdevi arī ne. Izcili kostīmi, dekorācijas. Priekš manis Emilie Autumn ir liels atklājums. Diez vai es klausītos šo mūziku vienu pašu, jo gothic industrial nav mana iecienītākā mūzika, bet redzot visu to šovu dzīvajā...mmm...IZCILI.

pie behemotiem

es vēlos uz pilsētu, kur zvani nezvana un kompass nedarbojas. starp stirnām un behemotiem.

izlūkdienests

esmu zem lupas
tavs izlūkdienests dod tev lielāku ticību
tavā galvā cipari, zīmes, kartes, sakritības
analīze.

pēdējais prieciņš man, sagrozot tev galvu
fotoaparāts palika pie manis
iemūžinu tev nodarbi šim vakaram
bildēs saskatīji zīmes, ne? izokšķerēji?
vai sarkanas hondas īpašnieks ir dāņu izcelsmes turks,
nummurs pieder valdes priekšsēdētājam un karte ir kafeinīcā chanet? vai atradi, vai sazvanīji?

es sveicinu tevi, ja gadījumā kāda kamera ielikta luksoforā
es uzkāpšu uz jumta, lai redzi mani labāk, ja skaties no satelīta
es iepazīšu tavus draugus, ja tie jau pazīst mani labāk

Bjork - Hunter

0

triecieni. paziņojumi. viens pēc otra. nerēķinoties, neuzticoties, neizrunājoties. informācija bez pamatojuma. pārpratumi. greizsirdība. vienpusīgi lēmumi. bēgšana.

es otrreiz nepārjautāju.

Dominique Pifarely trio

Spēcīgs koncerts. franču džezs, kas saplūst ar elektroniku un mūsdienu skaņas eksperimentiem. Šāda mūzika man atgādina iluzionistu, kurš uzbur tavā iztēlē to, kas darās tavā iekšienē. Mūzika palīdz tam iznākt uz āru, un ja tev iekšienē daudz darās, tad mūzika šķiet pilna vispatiesāko sajūtu. Tas arī man patīk šādā mūzikā, ka tā vienmēr rada spilgtus iztēles notikumus, kad tava iekšejā sajūta materalizējās reālā filmā. Aizvēru acis un kapitulēju.

kur es biju:

balta istaba. viss sterils. čūska. viltīga. lēni un kārdinoši vijās apkārt vīrieša ķermenim, saņem to no potītēm līdz pat matu galiem, smacē to nost lēni un mokoši. istaba pilna ar bieziem, melniem dūmiem, bezgaisa dūmiem. čūskā zibinās mīlīgs smaids un cilvēciska seja, rotaļīgums un ļaunums. mēle spēlējās. inde... un čūska šļūc tālāk, ārā pa logu, lēnītēm tālumā.

cilvēks ar bruņām. tam apkārt danco mazas ķīnietes. tās kutina un tracina bruņuvīrieti. tās ķiķina, met kūleņus un smejās. bruņu vīrietis bēg, metās ūdenī, uz mirkli atbrīvojas no sīkajām ķiķinātājām, met kūleņus un bruņas nomet. kad tas atkal iznirst virs ūdens, ķīnietes ir klāt. nemiers, paranoja, uzbāzīgums.

zils tuksnesis. vientuļa pastaiga. no gaisa krīt metāllūžņi, aparāti..tie krīt gandrīz virsū uz galvas, bet 2cm pirms, izkūp.tu skrien prom, jo esi apjucis no trokšņiem un lūžņiem, bet skrējiens ir kā uz slīdošā ceļa. kolīdz esi tālāk, ceļš pavelk atpakaļ. un pretī no miglas izskrien otrs. un arī skrien pretēji slīdošajam ceļam. skrien skrien skrien skrien...nesastopas. paliek tuksnesis.

satiksme, sastrēgums. nav gaisa. viss uz rinķi. ņigu ņegu.

pēdējajā skaņdarbā...mmm...tas bija tik izcils. tur mīlestība uzvarēja. viņi atrada viens otru. tie paši, kas tuksnesī nesastapās. viņi izgāja cauri lielam haosam un tad nāca milzīgs, spilgts, mierīgs, maigs atrisinājums.

šis koncerts tiešām bija fantastisks.

svari

milzīga pasaule
torņu zvani kā pasludinājums
mašīnas kā neprātīgas
putni kā liecinieki
soļi svārsta pasauli

var jau, var tā šūpoties
citreiz esmu augšā
kā valdniece ar kroni
tagad nomesta lejā, kur

milzīga pasaule
torņu zvani kā pasludinājums
mašīnas kā neprātīgas
putni kā liecinieki
un soļi svārsta pasauli.

liec savu kāju
vieglītēm

atver acis

atver acis. atver acis. atver acis. nolaidies te, tu esi uz zemes, tev ir arī kaut kādi pienākumi. atver acis. un valdi pār sevi.

11

šodien ir 13.oktobris. 11ais jau ir pārdzīvots, bet... es pamodos, nogulējusi svarīgo.. miglainas acis, šizīga eiforija pēc aizmigšanas pie bjorkas un dažādu filmu rādīšanās galvā... kāda mašīna no tilta ielidoja upē, kāds pāris precējās, kāda indiešu bārene rādīja zīmes uz kurieni iet...kadrs pēc kadra.
apskatījos telefonā un tur miglaini spīdēja 11.okt.2008, plkst.11:11. sajūta bija tāda, ka es esmu aizceļojusi ne tikai savās sajūtās, bet arī realitātē.mana dzīve apstājas uz 11 :D mūžīgais 11.

Katie Melua

Ilgi gaidītais Keitijas koncis nu bija sagaidīts. Viss jau ļoti skaisti, viņa man patīk un patiks, tikai gaidījusi biju tādu sirsnīgāku, mājīgāku atmosfēru. Viņai nudien piestāvētu uzstāties mazās, piemīlīgās vietās. Šovinistiskās videoinstalācijas ar klubu dejotājām un dejotājiem arī man īsti negāja klāt. Atsvaidzinoši un savādāk, bet tomēr vislabāk man patika dziesmas, kuras viņa izpildīja viena pie klavierēm. Crawling Up A Hill un My Aphrodisiac Is You ar visu džeza orķestri pacilāja kādus 8cm no zemes :)

Bjork - Who is it

who is it?

+-

silts vakars. pagalms smaržo pēc šokolādes cepumiem. mazā marta marija teica, ka pika šodien ir priecīga.

salasīju kļavas lapas. 5as. tas tad, kad es uz savu flautu apvainojos un atstāju viņu vienu mājās, pārdomāt dzīvi. kad atgriezos, viņa bija pārdomājusi un es kļuvu pacietīgāka. mēs salabām.

klausos Bjorku.

blues in the night

11.10.2008.

tavs pacēlums ir tavs kritums.

ko tu man padarīsi, man joprojām dikti patīk, nemainīgi.

kādam tu melo, bet kādam tu savu īsteno sajūtu nespēj kontrolēt. tu neko nedari, bruņas nokrīt pašas. un tu jūti. un tev patīk sajūtas, tu skrien pēc tām.


kas ir labāk - ja ar mani rotaļājas, vai, ja rotaļājos es?

spoks

es zinu, tas ir nepareizi. tu ķer mani kā spoku un tu nepazīsti mani.
un mans sarkasms tev nepatīk, bet es aizraujos.

vēsums

vēsa istaba. sildos pie ūdenspīpes. sen nebijis vakars tikai priekš manis.

tu tik un tā pieturies pie kaut kā, kas agrāk spēja tevi triekt. rokās migla. vēsa atmiņa un vienaldzība sajūtās.
atver savu sirdi, lai spētu sildīt.

aīda

Šodien JMRMBD (jāzepa mediņa rīgas mūzikas bērnu dārza) 1.grupiņa, entuziasma pilna, bagātinoties mūzikas literatūras daiļumā, klausoties operu `Aīda`, radīja savu LH Aīdu. Liriski-heroisku.

kad mūs pārcels otrajā grupiņā? :)

2008.g.7.okt.

cilvēku skaudība ir kaut kas tik dīvains, ko es joprojām nespēju saprast. bet es priecājos, ka viņiem ir ko apskaust :D

šodien daudz izdarīju. es skrienu un neapstājos ar smieklu pilnām pēdām. pa vidu aizciemojos uz mošķa kojām, vārījām makaronus, daudz smējāmies :) kādam te rīgā dzīvei bez manis 6as dienas nebija jēga - dienas kā nedēļas, nedēļas kā mēneši un mēneši kā trešdiena :D

London3

nokaveeju lidmashiinu :D tagad naakas nakshnjot Stansted lidostaa uz zemes, jo manu rezerveeto gulvietu uz solinja jau kaads aiznjeema :D kameer es baaraa iedzeeru viinu, teicu, lai meitene pretii pieskata manu vietu, bet tikliidz vinja pati ieritinaajaas lakataa un uzlika miega brilles, kaads jau ienjeema manu vietu. nerespekteejot manis uzrakstiito RESERVED uz noskribeleetaas Tube Map :))

London2

Nopirku flautu :) skan debeshkjiigi. aaaah, jauna, spiidiiga flautinja :)
biju Shekspiira Globe teaatrii, paskatiijos vienu viduslaiku iestudeejumu... te paliek arvien forshaak....

London.

man ir sajuuta, ka visi, kas dziivo londonaa, to vien dara kaa maacaas un paarvietojas ar metro. un visi ieksh metro lasa aviizi :) metro stacijaas paiet milziigs laiks, paarbaucieni no vienas vietas uz naakamo. pa shiim 2aam dienaam taa arii neesmu neko jeedziigu redzeejusi, kas buutu it kaa jaaredz tuuristiem :D pirmajaa vakara nomaldiijos pa Sheperd's Bush rajonu, kur gribeeju atrast jauno muuzikju baaru, kur paredzeets bija koncis. 1kaart metro neapstaajaas tieshi tajaa pieturaa, jo tur bija remonts, naacaas iet ar kaajaam. 2kaart, kad nonaacu liidz tam rajonam, pashu baaru nekur neatradu. apkaarteejie arii nezinoshi. beigaas aizbraucu atpakalj uz savu Queensway.
shodien izskraidiiju flautu veikalus, mazaakajaa no tiem beidzot atradu kaut ko prieksh sevis :-) peec tam staigaaju pa Soho rajonu, Picadilli, China Town.. chaina townaa sapirku kjiinieshu saldumus un kaut kaadus inchiigus padzeerienus, tagad viesniicaa taisiishu kjiinas vakaru :)) riit ceru apskatiit modernaas maakslas muzeju un aiziet uz muuziklu. ;)

mati

man riebjas frizieri. viņi noklausās, ko tu nevēlies izdarīt ar saviem matiem, lai tieši to izdarītu. tagad birdinu asariņu un gaidu, kad izaugs. man ir tāds standarta paskats, kāds ir visiem, kas tikko izgājuši no frizētavas, vai iegājuši essential`ā. pārāk taisni, pārāk pieklājīgi, pārāk veseli un perfekti. izbraucot ar pirkstiem cauri, nekur neaizķerās pinkas un ap elkoni roka paliek gaisā, nevis matos. man vajag spurainus, ar nagu šķērītēm izrobotus matus, kurus gribās bužināt :D

lai nu kā, cenšos sevi iepriecināt. es taču rīt būšu Londonā un man būs jauna flauta un ceru, ka tiešām arī labāka.

/Aimee Mann - Freeway/

gaišo domu lidlauks.

Skolā dabūt klasīti ir pilnīgi neiespējami. Nebūtu tik daudz 1.kursā sastājušies, būtu kur spēlēt. Šodien biju pacietīga un gaidīju 2as stundas, izdzēru visu šokolādes automātu, bet tāpat nācās iet mājās, spēlēt starp trokšņiem un nemieriem. Man ir vajadzīgs pilnīgs miers, lai spētu ko radīt.
Un es sastapu mieru sevī, es sastapu krāsainas bildes un pasauku. Kā man patīk spēlēt un sapņot, un laisties lidojumā. Ai, ja jūs kāds spētu būt man blakus tajā karnevālā, svētkos, sarunās, izjūtās... un ja jūs saprastu.

ar čībām cauri vecrīgai

Esmu beidzot kārtīgi izgulējusies pēc vakardienas čību ballītes :) Vakar ar Mošķi tēlojām miljonāres, dalījāmies iespaidos par jaunākajām Gucci kolekcijām, bērām kristāla cukuru pie tējas, šveicaru aizsūtījām uz Šveici pēc avota ūdens. Vispār jau bijām ielūgtas Milānā uz vienu ballīti. Parīzē arī, bet tā kā nevarējām izvēlēties kurā Eiropas daļā labāk pavadīt piektdienu, palikām Rīgā.
Domājām par kāzu kleitām. Nevarējām izdomāt, kuru modes mākslinieku publiski neapvainot, kādu kleitu izvēlēties kāzām. Secinājām, ka apvienosim: Prada uzšūs lencītes, Versace korseti, Dolce&Gabanna svārku daļu un Kenzo kādu rišiņu :)
Attapāmies ēdot "Karaliskās pupiņas" no Maximas, jo nekā cita nebija un saldumiņam uzgrillējām auzu pārslas :))
Cīgas arī bija izbeigušās, devāmies lejā kaut kur sadabūt, pilnīgā pofigā, tajās pašās vilnas čībās un ietuntulējušās džemperos staigājām pa vecrīgas bruģiem. "Cubā" uzspēlējām "cirku" un izdejojāmies ;) Čībās daudz ērtāk un mājīgāka sajūta. Tāds, lūk, mums burziņš iznāca :)

mediņcirks

Smieklīgas šīs dienas. Vakar izsmējos orķestrī, kad mošķis uzņēmās diktatores un diriģenta asistentes lomu. Uzņēmās atbildēt uz diriģenta telefona zvaniem, noteikt, kad orķestris ies pauzē, un pēc pauzes, kad diriģents vēl nav atgriezies, izdalīt visiem notis un diriģēt visu orķestri ar Merkurija `Crazy little thing called love`, paužot diriģentā vēl lielāku apjukumu :)

Šodien izsmējos itāļu valodā, kad Dubra pirmo reizi ieradās, pusi no stundas nokavējot un tēlojot pilnīgi infantīlu. Viņš izklāja savu jaku uz zemes, tieši pretī skolotājas galdam, apsēdās un dikti nopietni mācījās. Viņa aktierspēle bija tik izcila, ka no sākuma nesapratu, vai viņš ir vienkārši apkodies, vai tiešām pa galvu dabūjis, un kas vispār notiek?! :D

Šajā video redzama inteliģentā JMRMv 2007.g. oktobrī, iesvētot tagadējo 2.kursu. Jauniņais dzied matemātikas grāmatu, pie klavierēm koncertmeistars Grieznis.

23.sept.

man patīk darbadienu vakari ap 20:00 - krēslo, pagurušie cilvēki pēc darbiem/ skolām piepilda gaisu ar tādu dikti dīvainu atmosfēru. laiks, kurā var nedaudz atvilkt elpu pēc skolas. vai nu tramvajā uz nākamo mēģinājumu, vai pastaigā pirms mājasdarbiem. šovakar krastmala izdomāja rotāties ar rozā debesīm.

man kabatā Londona, ha. pirms pāris mēnešiem jau bija paredzēts, ka izceļošu, bet, kad tas viss izgāzās, es visiem teicu, ka nekas, jo, gan jau 1.oktobrī aizceļošos. un dīvainākais ir tas, ka to datumu es tāpat vien izmetu, bet tagad sanāk, ka tieši 1.oktobrī arī braukšu :-)

vivace

šonakt sapņoju nelabus sapnīšus. bija viss vajadzīgais - gan krītoši zobi, gan cīņa ar laupītājiem un draudi atgriezties. par ko man tā? :) bailīgi pat domāt, jo man jau tie pravietiskie sapņi.
šorīt atkal modos ar negaidītu mošķi pie durvīm, kurš ierosināja nobastot harmoniju, tad ierosināja nobastot latv.val., lai izpildītu harm.m.d., līdz ierosinājāmies doties uz abiem, jo man m.d. bija visur :)
pirmdiena kā pirmdiena. daudz darāmā, smadzenes ātrgaitā, temps uzņemts.
tagad jāpaspēj ātri iemācīties Tanheizera uvert., Rigoleto, flautā valsis un gammas, klavieru sonāte, matemātika, jo vakarā man ir apsolīts vīns un bakhanālijas. (ņamņam)

21.sept.

vakardienas koncis bija izcili sūdīgi apskaņots, līdz ar to konča vidū man iestājās tāds... nu pofig. kāda jēga censties, ja skan sūdīgi, cilvēku arī dikti maz un rokas salst. zinu, ka kaut vienam klausītājam jāspēlē ar visu atdevi. man uzradās 3 fani, kas pēdējās dziesmas laikā kliedza, lai Elizabete padzied. pēc tam uzzināju, ka kāds esot arī interesējies vai man ir draugs :D

...vakardien ar māsu runājāmies. es nesaprotu, kā var būt tā, ka kāds, kuru esi mīlējis, pēkšņi tev paliek vienaldzīgs? nu kā, mīlestība tā vienkārši beidzās, kā tēja, kuru izdzer? un paliek vien pēcgarša un doma par to, cik tēja bija garšīga, vai arī vēlme pamēģināt citas šķirnes. un tad, gribot negribot, esi spiests salīdzināt nākamās šķirnes ar pirmdzerto.

pai

Lieliska diena, kaut iesākās ar itāļu valodas pārbaudes nokavēšanu, bet paspēju atbildēt visu vēlāk. dziedāšanā mani dikti saslavēja, man esot dabas dota nemanāma pāreja uz falsetu, heh. grupas mēģis arī tāds priecīgs šodien.
tagad man gribās, lai mani sapaijā. pai, pai :) un siltumu.

Rīt, ja kas, mēs ar grupu 2tie spēlēsim Līgatnē, pasākumā Dublis 2008, plkst. 24:00. manā acu priekšā parādās aukstums, drebēšana un spēlēšana kažokā, jēj.

Traviata

Tik skaisti...Tik emocionāli piesātināti...
Viens no retajiem operas iestudējumiem, kas paņem. Un paņem tā, ka jāslēpjas tumsā, lai nebirdinātu asariņu. Es pat nemeklēju nepilnības, vienkārši sēdēju un baudīju.
Cilvēki, ejiet uz operu! Un es arī nokaunos, ka nedaru to biežāk, pat ar visu iespēju apmeklēt kaut visas operas par brīvu.

kate bush - sunset

rudens paguruma vakarā.

piu canario

/MarisaFiordaliso & Carlo Buti - Piu Canario/

Šodien planēju kā tāds putniņš, ietērpusies tumšizilā,salātzaļā+sarkanā un beretē uz sāna :)) Krāsainas spalvas ausīs arī plīvo. Forši sev tā uzlabot dienu ar papagaiļa izskatu :)

Interesanti, ka arī katrai notij ir sava, visatbilstošākā krāsa. Harmonijas stundā, izvairoties no praktikas, uzzinājām šo to par krāsām:

Do - sarkans
Re - oranžs
Fa - dzeltens
La - zaļš
Si - violets

Par pārējām aizmirsās, bet jāpameklē kāda grāmata par visu šito. Kaut kā pēc kārtas gāja varavīksnes krāsas un trijskaņi. Man La vienmēr ir licies tāds zaļš, tāpat arī Re oranžs. Dikti interesanti. Nejau tāpat vien komponisti savus skaņdarbus izvēlas rakstīt kādā noteiktā tonalitātē. Teiksim, Lūcijai Garūtai krāsu izjūta bija ļoti izteikta. Kādeļ gan lai vajadzētu rakstīt kaut ko Sol bemol vai Fa# mažorā? katrai notij ir savs skanējums, noskaņa, kuru nevar aizstāt. Tādēļ arī transponēt kādu skaņdarbu, lai it kā būtu piemērotāk izpildīt, būtu greizi.

trrrrrakums

Tā harmonija mani padara traku. no sākuma ilgi, ilgi domāju piemērotākās kombinācijas, pārgājsecības un salikumus, līdz sapratu, ka, lai arī cik perfektu plānu es izveidoju savā galvā, tāpat tur atradīsies nemanāmi slēptie paralēlismi, nevajadzīgas harmonijas un vēl. kad laikrādis jau tuvojās pusnaktij, es sapratu, ka jāpasteidzas, un tad es savilku vienkāršus bumbulīšus 1/2h laikā, bez loģikas. ja rīt izrādīsies, ka tās taktis, kuras rakstīju tīri intuitīvi un bez klavierēm, būs pareizākās, tad būšu pārliecinājusies par to, ka mana loģika ir iedomāta.

harmonijas mājasdarbi man ir kā atspoguļojums. pēc tā, cik daudz sarkanā tinte man ir burtnīcā, es proporcionāli nosaku, cik lielā haosā es pašlaik dzīvoju.
(pati smejos par savu pieņēmumu)

vēja karuselis

Joprojām skatos un brīnos par to, kā vējš var nomainīt virzienu un karuselis griezties uz otru pusi. kādu laiciņu griezās uz dienvidiem, tad ziemeļiem. vai vēl pēc laiciņa, tik krasi mainoties vēja pūsmai, notiks savstarpēja sadursme starp karuselī esošajiem pasažieriem? viss griežās uz to. vējš, nerotaļājies ar mani.
un vai sadursme varētu izrādīties labvēlīga, vai arī pasteigties un lekt ārā no karuseļa, lai ietu savām kājām un nemaz nesastaptu saskriešanos? vai, ja sastaptu, tad ārpus vēja nodomiem, ārpus karuseļa, kura virzienu noteiks vējš.

vējš dažreiz ir labvēlīgs... un varbūt tas labāk zina, kur iet, nekā kājas. bet tajā dienā, kad vēji sadursies, es vēlēšos, lai karuselis apstājas.

otrādi

lomas mainās.

west coast swing

dikti aizraujoši :)

te vēl -> http://www.youtube.com/watch?v=_9ncmUDhd5A

ļiņ ļeņ

šodien neiet, spēki noplakuši. ļenganiba. klepus, iesnas un bezskaņa, drēgnums un smaga soma. man nepatīk, ja kāds mani tādu redz, dzird vai māca. tikai patīk nedaudz pačīkstēt un pažēloties.
rīt es nebūšu puņķis.

Godard - Waltz

kaut kāda čakra atvērusies! vai arī jaunais skolotājs jau mācējis mani nolikt pie vietas.

valsisvalsisvalsis.

respekts.

mošķis

šorīt mani pamodināja : `Kukuuuu...ēlizabet, labrīt, es esmu paspējusi jau veikt visus savus organizatoriskos darbus.` miegā nespēju saprast, kas tā par balsi. heh, Laura bija iekļuvusi manā mājā, manā istabā, ar siera raušiem!! pirmais draudzīgais rīta sveiciens no manis bija :"Kādēļ mana māte tevi laida iekšā???"

aii, mošķis ir vnk fenomenāls :) kosmoss azurīda krāsas jaciņā!

chanson de nuit

taada diivaina nakts. un es ilgojos jau peec 2aam dienaam.

5.sept.

Buongiorno! Tik daudz un veel 2us vārdus itāliski es jau māku ;D
Pirmā skolas nedēļa būs pagājusi, pagaidām liekas, ka iespringshanas diena ir tikai 3diena, pārējās briivi.
shodienas saskarsmes psiholoģijā man bija sajūta, ka atrodos nevis 3.kursā vidusskolā, bet 3.pamatskolas klasiitē. kad katrs, iepaziistoties ar jauno skolotāju, stāstiija par sevi, pietika vienam pateikt, ka tas, kas dziivē interesē, ir gulēshana, un panesās, ka to jau atkārtoja cits pēc cita.
tad māciijāmies par 4iem temperamenta tipiem..vai tas ir jāmācās?? vai tad ikkatrs jau ziidaiņa vecumā nezināja, kas ir melanholiķis?
mani kaitina tās skolotājas centiiba, ZANZARA :) nē, zanzara nav nekāds lamu vārds. man no sākuma tā likās, bet zanzara no itālu val. = ods.

Arrivederci. Sodien uz The Briefing, tuc tuc.

02.09.2008.

Šorīt pamodos kā tāda karaliene. Ir sasodīti laba sajūta, ja kāds no rīta uztaisa kafiju, atnes karstas siermaizītes un safēno matus :) prieks visai dienai.

skolā izņēmu savu vēstures eksāmena sertifikātu(c). smieklīgi, ka 70% manā darbā c līmeni veido avotu analīze, 50% pārspriedums, bet 41% zināšanas.
(vēstures skolotājs teica, ka man būs ž :D)

...čillī pica turpina savu ikdienišķo jmrmv apkalpošanu un man arvien biežāk ar viņiem jālecās. šodien man atnesa grieķu salātus bez fetas siera. zaļas lapas un svaigā gurķa šķēlītes. tas ir tāpat kā atnest sēņu picu bez sēnēm.kad es palūdzu, lai uzgriež tur sieru, viņa mēģināja man iestāstīt, ka grieķu salāti nekad nav ar sieru. vanā..tā tak ir galvenā šo salātu sastāvdaļa! un arī viņu ēdienkarte teica to pašu. dabūju es savu sieru.
jā, mums iepatikās šī lekšanās un nācās turpināt, jo ievai atnesa saldējumu `Joks` bez vafelēm :) (phe, nu ja vafeles ir izbeigušās, to taču var pateikt pirms pasūtīšanas, nevis vēl nošausmināties(`..ārprāts...`) par mūsu cacismu).
nu nevaru es tā vienkārši samierināties ar mazāk, nekā iespējams :)

j.g.

esmu nogurusi no šodienas cilvēkiem, burzmas un pasākumiem. staigāju pa vērmaņdārzu un piedalījos katrā pasākumā, akcijā, kuru piedāvāja. rezultātā laimēju grāmatu finanšu fitness , bet sniedzei, kuru es pielauzu uz loteriju - tika dāvanu karte 150ls vērtībā, ehhh, škrobe.!

skolā nekas daudz nebija - 2 muzikāli priekšnesumi un atā, atā. bez garas muldēšanas. ķenavs esot mani ieteicis diriģentam, lai ņem mani kā savu skolnieci. nezinu kas ķenavam par tumšo laukumu pēkšņi smadzenēs, ka jau aizmirsies, cik ļoti es apmeklēju viņa stundas pirmdienās 8:50. bet nu labi, iemācīšos diriģēt un skatīties spogulī uz savu frizūru reizē, kā to lieliski piekopj plūme.

pamazām mana dzīve atkal tiek dalīta nedēļās un mēnešos. laimīgu jauno gadu.

(...nevaru saprast vai iet uz city jazz club, studentnieku vai gulēt)

%

šodienu pavadīju no sākuma ar annu debesmannu, kas vairs nebūs mana flautas pasniedzēja. es šodien tā domāju, ko esmu iemācījusies no viņas... saprast pašai, ko es spēlēju, nevis haotiski muzicēt un gaidīt sapratni no citiem. kontrolēt to ko es raidu.
man pie telefona tagad grab mazs lāčuks ar puķi :)

pēc tam bija kursa sanāksme(nepilnā sastāvā). no 8iem pūtējiem ieradās 4as flautistes. 5ais sēdēja ne tajā double coffee un gadīja pārējos, līdz aizbrauca mājās.
mums ir smieklīgs kurss. laura ar ievu jau paspēja salekties nesākoties skolai.

rīt 1ais septembris. vai man šī diena būtu jāuztver kā svētki?

ooh, lucky me

labrīt, pasaule. rīts pienācis ar dažādiem jaunumiem. man būs neliels darbiņš, kas ietver sevī koncertu apmeklēšanu(2x nedēļā) mūzikas klubā "Kabata" un tendenču, publikas, koncerta aprakstīšanu.
vēl man Santa solīja būt atbildīgajai par pasākumu organizēšanu Spīķeros. vēl jāgaida atbilde no Red Bull - nosūtīju viņiem cv, kandidēju uz Red Bull Brand Manager vietu. tikai, man liekas, ka viņus varētu nobiedēt mans vecums.
dzīve iet uz augšu. man gribās darīt un būt derīgai.
šodien saņēmu uzaicinājumu uz Ritma institūta atvērto durvju dienu(vokālo - skatuves mākslas klasi), paskatīšos, kā man tur patīk.
man drīz būs 18 un man liekas, ka nekas vēl nav izdarīts.
ja viss tā notiks kā plānots, man būs maz brīvā laika, kas varētu būt labi, bet varētu būt ne tik labi maniem mīļajiem.
kā Laura teica : `1dienu vakari tev būs grupas mēģiem, 2dienu vakari harmonijas un matemātikas mājasdarbiem,3dienu vakari korim vai orķestrim vai sazin kur tu tur iesi, 4dienas vakari grupas mēģiem, 5dienas vakari ritma institūtā un kabatā, 6dienas vakari kabatā un svētdienās pie sava mīļotā. es tevi vispār vairs neredzēšu???`
arī skolā būs visādi jauninājumi, kā piemēram - itāļu valoda un diriģēšana. un polifonija?un IT mūzika(par šito neesmu pārliecināta - šogad vai nākamgad).
man patīk. vispār, šie 2 gadi mediņos man ir tik daudz devuši, ka prieks, ka esmu tieši šajā skolā. grūti ir, bet derīgi.

iešu pie klavierēm, man vakar vakarā radās uzmetums jaunai dziesmai, tikai neesmu pārliecināta par teksta anglisko pareizību. šogad cītīgi jāmācās angļu valoda. ar tekstu tulkošanu un filmām ir par maz.

...santa uzradās. iešu nolakot aveņkrāsas nagus un iedzert tēju :)

vējš

es atradu kādu noskribelētu lapiņu (29.06.2008) :

silts dienvidu vējš

beidzot ir nomainījis aizrautīgo vētras rotaļāšanos, tikai es baidos par to, ka man pārāk ļoti tomēr patīk rotaļāties. tavs spēks mani biedē un pievelk.

un es grimstu tavās rokās.

es atceros to dienu, kad sēdēju Antonijas ielas Caramell Rouge, dzēru baltu kokteili un viņi pārsvarā runāja par dziesmu svētkiem un pēc tam gāja skatīties futbolu, basketbolu vai kaut ko tikpat vīrietisku. man laikam nebija pārāk interesanti un es apzīmēju viņa cigarešu paciņu, pēc tam savējo un arī to lapiņu.


...man patīk augusta pēdējajos datumos atcerēties vasaru. arī tādus sīkumus.

šodien, kad izgāju līdz narvesenam pēc kafijas slim, nejauši uzzināju par salūtu no blakus stāvošā vīrieša, kurš aicināja iet skatīties to kopā. drēgnais vējš sasārtina vaigus un matus pūš acīs, bet salūts likās skaists, jo tieši tad sāku atcerēties un saprast, ka man bija forša vasara. un notikumi viens pēc otra uzšāvās gaisā.

rudens. ziema. pavasaris. vasara. rudens. ziema..... man nepatīk ziema un es parasti nezinu kā pārziemot.

7/8

literatūra :

*Ranja Pāsonena - `Saules gaita`
*Roterdamas Erasms - `Muļķības slavinājums`
*Ričards Bahs -`Ilūzijas`
*R.Bahs -`Viens`
*Osho jaunrade
*Greguārs Buijē - `Viss par mani`

mūzika :

*Ane Brun
*Sarah Slean
*Patty Griffin
*Air
*Rachael Yamagata
*Laura Marling

filmas :

*Wanted
*2 days in Paris
*August Rush
*Mamma Mia!

smarža:

Kenzo Amour visu vasaru. Un tieši šī smarža man visvairāk atgādinās visu, kas bijis vasarā...

krāsas:

rozā, oranža, gaiši zila bieži


tā kaut kā. pēdējā +/- mēnešlaika uzskaite.

Bohēma bez bohēmas

Džoakomo Pučīni (1858 - 1924) dzimis Lukā, senā Itālijas pilsētiņā, mūzikas skolotāja ģimenē. Iespējams, ka tādēļ viņš agri sāka dziedāt un spēlēt baznīcas ērģeles. Operu pirmo reizi viņš noskatījās astoņpadsmit gadu vecumā. Lai redzētu slaveno Verdi Aīdu, viņš kājam devās uz kaimiņpilsētu Pizu. Stāsta, ka tieši pēc izrādes, redzētā saviļņots, jauneklis nozvērējies kļūt par operu komponistu. Pučīni drīzumā iestājās slavenajā Milānas konservatorijā.
1884.gadā tiek uzvesta viņa pirmā opera Villi, bet četrus gadus vēlāk – Edgars. Abi šie darbi vienkārši pievērsa kritikas un publikas uzmanību, turpretī viņa trešā opera Manona Lesko izsauca vētrainu sajūsmu. Kāds kritiķis rakstīja: „Pučīni ir īsts itāliešu ģēnijs. Viņa melodijas glāsta un pilnība aizrauj."

Bohēma tiek uzvesta 1896.gada 1.februārī Turīnas Teatro Regio un ir viens no viņa labākajiem darbiem, viena no visromantiskākajām operām, kādu viņš vispār rakstījis. „Beidzot esmu atradis sižetu, kurā esmu pilnīgi iemīlējies. Kādā lietainā dienā man atnesa izlasīt Miržē darbu, un man uzreiz radās sajūta, ka tā ir mana dzīve, ka tas noticis ar mani. Es tur atradu visu - jaunību, kaislības, jautrību, mīlestību, kura sniedz gan laimi, gan ciešanas”(Dž.Pučīni)

Citas ļoti nozīmīgas Pučīni operas – Toska(1900), Madama Butterfly(1904).
Bohēma uz Latvijas Nacionālās Operas skatuves iestudēta vairakkārt:
Pirmizrāde Rīgā 1922.g. 21. novembrī, uzdevums atjaunots 1936.g. 16. aprīlī;
Jauniestudējums 1948.g. 27. februārī;
Jauniestudējums 1964.g. 29. februārī.
Iestudējuma pirmizrāde LNO norisēja1995. gada 7.maijā, iestudējuma radošā grupa:
Diriģents Aleksandrs Viļumanis, pašlaik Ģintars Rinkevičs
režisors inscenētājs Pēteris Krilovs
scenogrāfs Andris Freibergs
kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa
kormeistars Andris Veismanis

Bohēma – Opera četros cēlienos, Luidži Illikas un Džuzepes Džiakozas librets pēc A. Miržē romāna Bohēmas dzīve motīviem. Bohēma, tāpat kā Toska, Madama Butterfly, ir tipiska verisma opera - reāla dzīve, reāli varoņi, reāli notikumi. Notikumi, kuros izgaismots mīlas drāmas kulminācijas brīdis. Bohēmas galvenie varoņi - tipiski 19.gs. nogales Parīzes radošie cilvēki - dzejnieks Rūdolfs (A.Antoņenko), mūziķis Šonārs (A.Siliņš), filozofs Kolēns (R.Mačanovskis), mākslinieks Marsels (J.Apeinis), viņa draudzene Mizete (S.Vaice). Viņu nabadzīgajā, bet jauneklīgi nebēdnīgajā ikdienā ienāk Mimī (K.Opolais) - rokdarbniece, zīda izšuvēja. Bet meitenes liktenis jau izšķirts. Mimī gaida nāve. Slimībai progresējot, vienīgi draugu atbalsts un Rūdolfa mīlestīiba piešķir dzīvei jēgu.
Operas 1.cēliens stāsta par radošo cilvēku ikdienu Parīzē, ap 1830.gadu, bet nekas neliecina par to, ka tā būtu Parīze. Nebija īstas vienotības starp dekorācijām un tērpiem, gadsimtu sajaukumi. Kopumā skatoties, šis gadsimtu sajaukums netraucē, to pat nemana, bet ja tā iedziļinās, tad, kādēļ gan 1830.gada Parīzē, kur tērpi ir attiecīgi tā laika, dekorācija ir mūsdienīga stikla ēka? Man labāk patiktu, ja būtu izturēts viens stils no sākuma līdz beigām.
Darbojošie aktieri jau no pirmā uznāciena, atstāja pagurušu iespaidu. Varbūt vaina šī iestudējuma ilgajai pastāvēšanai.
Rūdolfa un Mimī iepazīšanās ir nejauša, vienkārša un aizkustinoša kā turpmākais stāsts.
2.cēlienā, gaidāmās lielās bohēmas, dzīru, emociju, prieka, smieklu, rosības vietā sagaidīju nedaudz jautru pasēdēšanu kafejnīcā. Brīnišķīgo Parīzes ielu sadzīves kņadas un dzīvīguma izjūtas, vērojot nebūt ne spilgtās krāsās tonētu ainu kafejnīcā, līdz manām maņām neatnāca, kaut klausoties mūziku, savā iztēlē uzbūru pati savus Latīņu kvartālus.
3., 4. cēlienā Mimī siltais sievišķīgums, skatuviskā harisma, koncentrēta skaņveide, izstrādāts diapazons – pārliecinošs augšējais un apakšējais reģistrs.
K. Opolais pārliecinoši izdzīvo savas varones dzīves nogali – padevīgu, bērnišķīgi gaišu mīlestību, ciešanas un bezgalīgas gaidas, kā arī nāvi. Noticēju K. Opolais varones sirdsskaidrībai un naivumam.
Rūdolfa kliedziens un spēcīgais emocionālais sašutums, bēdas un neticība reizē, beidzot izraisa arī manī to nelielo satracinājumu. Protams, savu dara Dž.Pučīni mūzika, kas aizkustināja. „Kad ķēros pie Mimī nāves skata komponēšanas un atradu šos lēnos, drūmos akordus, kurus nospēlēju uz klavierēm, mani pārņēma tik dziļš aizkustinājums, ka es nostājos istabas vidū un kā bērns nakts vidū sāku raudāt. Man likās, ka miris man tuvs, mīļš cilvēks”(Dž.Pučīni)

Melnbaltās krāsas

Hmm...Es gandrīz gadu neesmu par blogu likusies ne zinis, laikam man tai lietai būtu jāziedo pārāk daudz sava nebrīvā laika. Bet tā kā es kādas pāris dienas atpakaļ atcerējos, ka šādu blogu biju izveidojusi, tad nu iemetīšu recenziju, kuru tik tikko stundas divas rakstīju!!! :) nu lab, es ēdu arī jogurtu pa starpu un vēl arī šokolādes sieriņu. un vēl čatoju, runāju pa telefonu un klausījos mūziku vienlaicīgi.

***

26.martā LBN Zelta zālē koncertu sniedza vairāki JMRMv jaunie pianisti, kā arī JVLMa absolventi un JMRMv pedagogi. Cilvēki ļoti dažādi, mūzika krāsaina – varēja baudīt gan D.Skarlati, gan A.Vītoliņa,gan R.Šūmaņa, un A.Piacollas daiļradi. Cauri dažādiem stiliem, cauri laikiem un zemēm - ceļojums no Latvijas līdz Argentīnai..

Koncerts tika atklāts ar A.Vivaldi „Ziemu” no cikla „Gadalaiki” – Vijolniece I.Štrāle spēlēja labi, taču nepameta sajūta, ka viņā pašā nekas nemainās – notis tika spēlētas.., taču pietrūka patiesums.
I.Ķīķule no pirmajām skaņām lika ieklausīties D.Skarlati Re maž. Sonātē. Viņa sāka paust savu stāstu, taču brīdī viņa zaudēja savu modrumu un stāsts apsīka. Tāpat arī J.S.Baha Prelūdijā un fūgā si min. izklausījās, ka viņa ik pa laikam zaudēja spēkus un tad atkal saņēmās. Pa vidu skaņdarbam bija neliels skaņu mutulis, ka nevarēju saprast- vai viņa pati jau saprata, ko viņa pateica? Skaidrs bija tikai sākums un beigas, lai gan pati māksliniece par sevi raksta, ka raksturīgs spilgtums, dinamiskums un skaidrība. Arī L.v.Bēthovena Sonātes Sol maž,op.31 nr.1 pirmajā daļā dinamiskums izpaudās ar to, ka skanīgākās vietas tika vērstas brutālas un rupjas, savukārt klusinātākie posmi – blāvi un bezkrāsaini.
I.Putniņas atskaņotais A.Vītoliņa „Prologs un Epilogs” atšķīrās no iepriekšējajiem ar savu atrašanos patiesi mūzikā. Krāsainas sajūtu spēles, asi kontrasti, spēcīgi piesitieni.. emociju uzplūdi, spilgtums. Nopietnība un pārliecinātība. Tas viss arī piederas šai mūzikai.
Arvien vairāk tuvojoties mūsdienām un romantiskajai mūzikai, S.Kivle atskaņoja trīs skaņdarbus no R.Šūmaņa „Bērnu ainām”-„Starp svešām zemēm un ļaudīm”, „Bērns iemieg” un „Dzejnieks runā”. Varbūt, ka tas, ka man pašai ir tuvāka romantiskā mūzika, Sintijas sniegums spēja mani uzrunāt, piepildīja zāli ar tādu kā naivumu, sajūtām, savu īpašo noskaņu un sapņainību. Un viņa parādīja, ka mūzika ir dzīva.
V.Aldes atskaņotā R.Šūmaņa „Romance” op.28 nr.2 Fadiēz maž. kaut kā iesākās un tāpat, kaut kā beidzās. Neļāva man saklausīt ko vairāk kā notis. Romancei vajadzētu paust mīlestību, sapņus, bet šī romance pauda racionālas notis. „Novelete” op.21 nr. 1 Fa maž. Voldemāram piestāvēja daudz labāk.
Kā tāda princese uzslīdēja uz skatuves J.Faizuļina un atskaņoja E.Grīga „Princesi”. Patiesi kā tāda princese gan niķojās, gan spītējās, sapņoja, spēlējās, tad pārdzīvoja un pakļāvās.
H.Melvina Triga „Brazīļu deju” izpildīja I.Štrāle un R.Birzule. Šis sniegums man likās daudz skolnieciskāks, nekā pašu skolnieku sniegumi. Trūka tādas iekšējās dzirksts, kas būtu vajadzīga mūziķim (it sevišķi atskaņojot Brazīļu (!!!) deju). Es gan varu runāt vienīgi tīri sajūtu līmenī... Bet kaut kā, manuprāt, viņa nemācēja, vai negribēja runāt ar skatītāju.. ja tā būtu tikai tāda fona mūzika kādā bārā, tad man, iespējams patiktu.
Daiga Blumbergas izpildītajā Eitora Vila-Lobuša „Brazīlijas dvēsele” ,deju ritmi kopā ar skumji skaisto, nesteidzīgo melodiju ļāva sajust šīs krāšņās zemes cilvēku filozofisko dzīves uztveri – „baudīt mirkli, dzīvot vieglāk un nesteigties...jo nokavēt nevar neko!”-tieši tā arī teikusi pati Daiga.
Šī paša komponista „Melno gulbju dziesmu” atskaņoja I.Štrāle un D.Blumberga. Ieskatījos programmiņā un secināju, ka I.Štrāle ir Latvijas Nacionālā Simfoniskā orķestra mūziķe. Tad nu es centos pret viņu nebūt tik kritiska un „Melno gulbi” klausīties ar atvērtu sirdi un labām domām. Varbūt, ka es neko nesaprotu no mūzikas, bet, nu, man nepatika! Garlaicīga bezkrāsainība un ne pa īstam.
I.Štrāle kopā ar Anniju Auziņu atskaņoja A.Hinastera „Pampeanu”. Ir tāds teiciens: ”Ja esi īsts mākslinieks, tad atdod sevi visu.”
Koncerta noslēgumā L.Skujiņa(vijole), V.Gavajevska(klavieres), R.Štrauss(čells) atskaņoja A.Piacollas „Ziemu” un „Pavasari” no cikla „Gadalaiki”. No pašas pirmās skaņas viņi piepildīja zāli ar smeldzi, satraukumu, pārdzīvojumu līdz pašai pēdējai skaņai. Šī priekšnesuma laikā es it kā sastingu, Piacollas mūzika pārņēma savā varā, acis vairs garlaicībā nešaudījās no priekšējā rindā sēdošā pakauša uz griestu stūriem...Šis bija vienīgais priekšnesums par kuru es neko nepierakstīju līdzpaņemtajā lapiņā, jo pilnībā atdevos tai mūzikai, ko man deva.

Tāds, lūk, šis ceļojums cauri gadsimtiem izklausījās ar manām ausīm, izskatījās ar manām acīm, domām, subjektīvajām sajūtām.